Ieva Melgalve” Vēsais prāts”

300x0_vesais_prats_1Romāns mani piesaistīja ar to, ka pēdējā laikā ir sanācis izlasīt daudz labus latviešu autoru detektīvromānus, bet šis ir ne tikai detektīvromāns, bet gana raibs ar modernām tehnoloģijām, kodiem, drošības sistēmām. Upuris ir zinātniece Helēna Bāre, kura atrasta savā vannā noslepkavota un tas noticis diezgan neparastā veidā. Kurš ir vainīgais? Helēnas dzīvokļa durvīm ir kārtīga atslēga, signalizācija, restes pie logiem ar dzeloņdrātīm. Varbūt slepkavība saistīta ar darbu pie kura viņa strādāja? Kvadropteru programmēšana. Aizdomās turamie var būt visi viņas tuvāk esošie, bet autore līdz pašām grāmatas beigām neļauj noprast vainīgo. Neparasts šai romānā ir tēls, vārdā Satu (jau pēc latviešu valodas gramatikas nav skaidrs, kurai dzimtei vārdu likt), un tieši tikpat neparasts ir viņa ģērbšanās un uzvedības stils, kas mainās atkarībā no noskaņojuma un situācijas. Asprātīgi, ka Satu vēlas, lai viņu sauktu “viš”, jo tad nevar noteikt dzimumu. Vēl paliek Helēnas brālis Pēteris ar bērniem Remiru un Lauru. Laurai būtu iemesls, jo tā viņa varētu piekļūt tuvāk Satu. Slepkavības izmeklēšanu vada Ivars, kurš uzskata, ka šajā lietā ir arī kaut kas simbolisks, kas saistīts ar transhumānisma idejām, jo upura galva ir atdalīta no ķermeņa.

Iesaku izlasīt šo grāmatu detektīvžanra un fantastikas cienītājiem, jo rakstnieces valoda ir ļoti niansēta un krāšņa, virzot slepkavības izmeklēšanas gaitu uz priekšu, bet vienlaikus neatklājot vainīgo. Taisnība Remiram: “Mēs, tik dažādo cilvēku bariņš, kurus kopā saturēja Helēnas personība, vai mēs tagad – un, iespējams, vienmēr – skatīsimies viens uz otru kā uz iespējamo slepkavu?”

Grāmatas vāks ir smalki izstrādāts atbilstošs detektīvromāna saturam.

Laura Vinogradova. izelpas. Stāsti

300x0_izelpas_978-9934-0-7598-8Lasot grāmatā apkopotos astoņus stāstus, katrā no tiem atradu asociāciju ar stāstu krājuma kopējo nosaukumu. Radās iespaids, ka autore tos rakstījusi, kad dažādie uzklausītie vai redzētie dzīvesstāsti viņā sakrājušies un bija nepieciešama izelpa, vairākas izelpas, lai atbrīvoties no esošās spriedzes. Stāstu virsraksti ir tikpat vienkārši kā aprakstītie likteņi, bet stāsts “kafija un zemenes” nevēsta par laimīgu laulību ar kopīgu desertu, bet gan alkoholismu un sievietes rīcību, kad vadzis lūst. Visvairāk mani uzrunāja stāsts “mazās princeses” par tēva lomu, par bērniem ģimenē, kura balstās uz pazemojumiem no vīrieša puses, liekot sievietei justies vainīgai, vecāku attiecībām, kurās noskatās bērns. Vai šis bērns jebkad spēs veidot veselīgu ģimeni, redzot šādu ģimenes attiecību modeli, kas balstās uz sievietes pazemošanu un emocionālo vardarbību? Kas notiek ar bērniem, kad vīrietim ir cita ģimene? Kā jūtas bērni, kad tēvs pabrauc mašīnā garām ar otrās sievas bērnu? Es piekrītu autores atziņai, ka “Bērni tur pie dzīves. Ar kaut kādām maģiskām saitēm”. Sievietes arī pilnīgas bezizejas situācijā lielākoties dzīvo bērnu dēļ.

Iesaku izlasīt šos stāstus, jo tie ir psihoanalīzes vērti. Varbūt, redzot situāciju uz ielas, kura ir šķietami normāla, patiesībā sevi slēpj milzīgu postošu nelaimi? Varbūt sabiedrībai vairāk jāieklausās līdzcilvēkos? Kur pazudusi mīlestība, līdzcietība un žēlums? Kur bija kaimiņi, kad mātei atņēma 8 mēnešus veco zīdaini un aizveda uz Franciju? Vai tiešām tik viegli ir izvest zīdaini no valsts? Vai tā nenotiek arī dzīvē? Lai lasītājs nenogurtu no skarbajiem dzīves stāstiem, desertā autore pasniedz stāstu “zaptsmaize”. Tas ļauj pasmaidīt par cilvēku šauro domāšanu, iztēlojoties to, kas uz viņiem neattiecas. Taču guliet mierīgi, kāda jums daļa, ko dara Olga ar Lidijas tanti.

Grāmatas vāks vai nu pasaka ļoti maz vai visu, intriga tie saglabāta, jo uz tā attēlotā spalva viena ir nokritusi.

izelpas_Ineta

Inguna Bauere. Palieku tev uzticams

300x0_paliekutevuzticams_978-9934-0-7435-6Šo grāmatu izvēlējos, jo Juris Neikens – Latviešu Dziesmu svētku tēvs, cēlies no Limbažu puses, kas man ir tuvu un pašās grāmatas beigās uzzināju, ka pirmajos latviešu dziesmu svētkos Dikļos 1864.gadā pirmie dziedāšanu uzsāka Lielsalacieši no jūrmalas. Kaut arī vēsturiski biogrāfisks romāns, es apbrīnoju rakstnieces mākslu to pasniegt viegli un smalki niansētu: “..”.Viņš saprata, ka dzīve kā smagi piekrauts vezums iebraukusi smalkās jūrmalas smiltīs bez cerībām izvilkt un nostādīt pareizā virzienā. Pārāk daudz mantu no tiem ratiem jāizkrauj, lai dabūtu vieglākus, dažas piesietas ar sāpīgām asins saitēm, citas pieaugušas pie miesas…”. Jāuzslavē autores valoda, kas pielāgojusies 19.gadsimata valodai un arī Juri sieva Konstance godā uz vācisko modi par Georgu.

Tā kā Juris Neikens ir viens no pirmajiem latviešu izcelsmes mācītājiem, arī savā ģimenē viņš augstu vērtē tikumiskās vērtības. Juris necieta, ka savējs`s savējo aprunā, to vienmēr turēja par svētu mājas dzīves likumu. Neikens ir apņēmies visu dzīvi upurēt tautas apgaismošanai, ceļš uz to iet caur Cimzes skolotāju semināru un Tērbatas augstskolu.

Iesaku izlasīt katram šo grāmatu, kuru grāmatas autore veltījusi: tēvzemes simtgadei, latviešiem, kuri nepadodas un patriotiem, kuri mīl nevis tāpēc, ka viņiem ko dod, bet tāpēc, lai dāvātu paši. Šī grāmata vienlaikus kalpo arī kā Latvijas vēstures grāmata, jo Latvijas gudrie jaunieši studēja Tērbatas augstskolā. Grāmatā Jura Neikena filozofiskās pārdomas par dzīvi un debess un zemes, dzimtenes lomu katra cilvēka dzīvē papildina citu viņa laikabiedru atziņas, piemēram,  gleznotājs Roze saka: ”Augstās skolās vārds ir tikai skaņa. Saturu piedod cilvēki, un cilvēki, kā mums labi zināms, ir grēcīgi – visi kā viens. Kurš saka, ka viņš nav, tas ir pats lielākais sātans”.

Grāmatas vāks liecina par biogrāfisku dzimtas romānu, kas arī atbilst saturam.

PaliekutevuzticamsI

Valdis Rūmnieks “No Raiņa līdz Čakam”

300x0_norainalidzcakam_978-9934-0-8048-7

Valdis Rūmnieks šajā grāmatā ļauj ieskatīties latviešu literatūras dzīvē no iekšpuses, būdams tajā iekšā “līdz kaulam” un arī sabiedrības dzīvē laika periodā no 1980. Līdz 2018.gadam. Mani grāmatā visvairāk ieinteresēja laika posms, kurā notika Latvijas Atmoda. Kā arī greznā Rakstnieku savienības nama liktenis Krišjāņa barona ielā 12, kurā dzimusi Latvijas Tautas fronte, tika izcīnītas cīņas par literatūru, metri un Daugavas hesiem. Tieši Valdis Rūmnieks bija tas, kurš divu nedēļu garumā mēģināja sakārtot Rakstnieku savienības finansiālo pusi un atrast jaunu mājvietu, jo Benjamiņa nams tika atstāts 1997.gada 22.decembrī.

Iesaku grāmatu izlasīt ne tikai kā autobiogrāfisku romānu, bet arī, lai labāk iepazītu Latvijas vēsturi norādītajā laika posmā, rakstniecības dzīves “aizkulises”. Kāpēc Rainis? Tāpēc, ka 1981.gadā Rūmnieka darbavieta ir J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejs un līdz ar to grāmatā aprakstītie notikumi cieši saistīti ar Raini. Taču cauri grāmatai vijas “Čaka ēna”, kā atskaites punkti par ko liecina arī nodaļu virsraksti: Kāpēc es esmu Čaks? Čaks turpinās, Pāri visam – Čaks, Čaks – līdz galam, Čakam – 110, No Čaka nekur nedēsies! Grāmata lasās viegli, jo Valdim Rūmniekam piemīt savdabīgs, viegls humors.

Lai lasītāju nesamulsina grāmatas vāks un nosaukums  – tā nav par Raini vai Čaku, bet gan paša autora autobiogrāfisks romāns. tiesa gan, Valdis Rūmnieks ir piedalījies visos ar Čaku saistītajos notikumos, kā arī bija Aleksandra Čaka fonda priekšsēdētājas vietnieks un aktīvi iesaistījās Čaka simtgadei veltītajos pasākumos 2001.gadā, kā arī Čaka kopoto rakstu pēdējā sējuma izdošanā.. Autobiogrāfiskajam romānam vāks uz kura redzams pats autors ir ļoti atbilstošs.

noRainalidzCakamI

Viņu laiks. Egons un Edīte.Edīte Gūtmane.

300x0_vinu_laiks_-_vaks

Mani šī grāmata uzrunāja, zinot, ka Egons Līvs saistīts ar jūrniecību un Ainažu jūrskolu. Grāmata sadalīta četrās daļās: paša rakstnieka laiks, Egona un Edītes laiks un līdzgaitnieku atmiņas laiks un laikabiedru jūras laiks. Grāmata balstās uz laikabiedru atmiņām, vēstulēm, fotogrāfijām, kā arī paša Egona Līva pārdomām un dienasgrāmatas lapaspusēm. Man visspilgtākie šķita jūrniecības dzīves atainojumi dažādu tā laika cilvēku acīm. Gan tvaikoņa “Ormesby” gaitas 1. pasaules kara sākumā un bojāeja, ko piezīmju grāmatiņā apraksta kuģa 1.stūrmanis Gulbe, bet vēlāk publicē E. Līvs, gan tālbraucēja kapteiņa Jāņa Ērmaņa dzīve. Tā kā esmu saistīta ar Kr.Valdemāra Ainažu pamatskolu un jūrniecību, mani saviļņoja šī grāmata īpaši E. Līva anotācija grāmatai “Krišjānis Valdemārs” un Pārdomas par Latvijas kuģniecību. Sāpīgi lasīt, ka “ir paaugusies trešā paaudze, kura neko nav dzirdējusi par savas tautas tālo un pavisam neseno vēsturi, aizvien dziļāk aizmirstības atvarā grimst seno jūrasbraucēju tikumi un amata prasme”. Tā ir taisnība, bet mēs cenšamies skolēnos radīt interesi par kuģniecību, sadarbībā ar Ainažu jūrskolas muzeju, reizi mēnesī aicinot kādu no kuģu kapteiņiem vai stūrmaņiem uz skolu, lai ieinteresētu skolēnus par jūrniecības arodu.

Iesaku izlasīt šo grāmatu ikvienam, veltītu Egonam Līvam, lai saprastu un piekristu viņa teiktajam: “Dzīve ir ģeniālākais autors, kāds jebkad bijis”. Dažādie jūrnieku likteņi ir izdzīvoti vēlreiz, tiem pieskaroties ar E. Līva roku, publicējot tos. Arī grāmatas autores Edītes Gūtmanes un Egona mīlestība ir romāna vērta.

Grāmatas vāks vēsta, ka tā ir par rakstnieku Egonu Līvu, jo uz vāka ir viņa portrets, taču man ļoti patīk vāka atvērums, kurā ir pastkaršu, vēstuļu un aplokšņu fotogrāfijas. Iedomājos gados jaunāku lasītāju, kurš saraksti veic tikai e-pastā un te – aploksne ar pasta indeksu un adrešu vietām krievu valodā. Bija arī tādi laiki un sarakste varēja notikt tikai šādi.

Vinulaiks_Ineta

Labo blēņu vasara. Dzintars Tilaks

300x0_laboblenuvasara_.jpg

Es nepārstāstīšu saturu, bet pieskaršos epizodēm, kas man šai grāmatā palika kā nozīmīgākās pēc izlasīšanas. Grāmatas galvenie tēli ir trīspadsmit gadus vecais Aivis, kurš vasaras brīvlaikā tiek aizsūtīts pie omītes uz laukiem, par viņu gadu vecākais Renārs un Edīte – meitene, kura ar karatē paņēmieniem nogulda gar zemi arī par sevi lielākos.

Grāmata sākas ar brīdi, kad Ir sācies vasaras brīvlaiks un autors ļoti labi parāda pilsētas skolnieku vecāku problēmu: ko darīt ar bērnu vasarā? Varianti: nometne vai omīte. Izvēle krīt uz omīti, jo tur nav jāmaksā, bērns tiek pieskatīts ne tikai vienu nedēļu, bet gandrīz visu vasaru un bērnam ir iespēja pastrādāt. Es arī piekristu šim variantam tieši pēdējā iemesla dēļ – svaigā lauku gaisā, ārā, prom no datora un televizora (grāmatas gadījumā televizors ir omītes istabā un “Panorāma” ir obligātais vakara rituāls), iespēja iepazīt lauku darbus (kaut vai kā malku sakrāmēt vai nezāles izravēt),  iespēja braukāt ar riteni un atpūsties, jo arī laukos ir vienaudži. Tēva pirktais ritenis Aivim ir nevis tāds kā Aivis būtu vēlējies, bet vairāk tēva bērnības sapņu piepildījums. Kaut arī velosipēdam nav ne vainas, Aivis riteni bija izsapņojis citādu. Vai tad tā bieži vien nav, ka mēs, vecāki, cenšamies bērnos īstenot savu sapņu piepildījumu, neļaujot viņiem pašiem izdarīt izvēli?

Ar smaidu sejā lasu tekstus par Aivja mammu. Kā jau visas mammas: skandina noteikumus, kas jādara (ļoti bieži vairāk par trīs noteikumiem bērns neatceras, tāpēc labāk trīs, bet svarīgākie), bērns vienmēr ir par mazu, lai kaut ko darītu patstāvīgi ( mīļās mammas, jo ātrāk jūs bērniem ļausiet ko darīt pašiem, jo jums pašām būs vieglāk), obligātā literatūra vasarā ( nekas, kas ir obligāti, bērnu neinteresēs, atrodiet veidu, kā panākt, ka bērns lasa,  lūk – Lasīšanas stafete!).

Man ļoti patika, ka Edīte metāla zagļu ķeršanā iesaistīja savu mammu un, ka arī Renāra tēvs aizdeva nepieciešamās aizsargķiveres. Tā ir ļoti pozitīva gaisotne ģimenē, kad arī vecāki iesaistās bērnu projektos ( Edīte zagļu ķeršanas akciju nodēvēja par projektu).

Tas ir tikai pavisam neliels analītisks ieskats šajā aizraujošajā pusaudžu romānā, kur bērni lieliski var vasaru pavadīt bez modernajām tehnoloģijām, vairāk darbinot savus prātus, lai paveiktu ko interesantu vai atrisinātu kādu aizdomīgu lietu. Grāmata ļauj lasītājam saprast, ka arī bez visām mūsdienu iespējām un sociālajiem tīkliem, kuros mēs pavadām ļoti daudz laika, vasaru ir iespējams pavadīt aizraujoši un jēgpilni, iepazīstot gan lauku darbus, gan dabu, gan izjust puiku prieku, pirmoreiz apsēžoties pie traktora stūres.

Autors prot aizraujoši  attēlot reālu pusaudžu dzīvi bez pārdabiskām spējām, fantastiskām lietām, bet tādu, kāda tā ir iespējama ikvienam tepat Latvijā. Tā nu sanācis, ka tieši šī iemesla dēļ mani bērni nu jau otro vasaru vēlējās izmēģināt, vai arī viņiem ir iespēja izdarīt kaut daļu no grāmatā aprakstītā. Briesmoņa tapšana ir procesā, jo grāmatu nopirkām 4 dienas pirms lasīšanas stafetes beigām, to sāka lasīt jau pa ceļam no Rīgas uz mājām. Niedru griešana bija smags process, bet izdevās krūmu zāģīti iestiprināt kātā bez skoča palīdzības, aukla ir sarūpēta varena. Mežacūku ar sivēniem aizbraucām nofotografēt uz Līgatnes dabas takām, jāatzīstas, ka bērni mežacūkas sivēnus redzēja pirmoreiz, kaut arī auguši laukos. Par ievainota suņa kopšanu un atlabšanu pēc avārijas video nebūs, jo tas mums bija un vēl tagad atmiņā ir sāpīgs pārdzīvojums, kad mūsu suns pakļuva zem auto. Lasot grāmatu, meitas atcerējās, kā mēs pusgadu  cīnījāmies par sava suņa veselību. Viss pārējais vēl procesā, domājams gan, ka bez kapu vandālistiem.

 

 

Ābolu smarža. Anja Jonuleita

300x0_abolu_smarza_mazvaks.jpg

“Ābolu smarža” ir stāsts par divām sievietēm, 31 gadus veco žurnālisti Hannu un viņas mirušo tante Eli (Elizabeti).

Hanna ceļo uz Umbriju, kas ir reģions Itālijā, lai atgūtu savas tantes Elizabetes (vienkāršāk viņa tiek saukta par Eli) mantojumu – dzīvojamo mājiņu un senas akmens ēkas Kastelnovo. Eli ir uzaudzinājusi Hannu no deviņu gadu vecuma, jo viņas vecāki ir gājuši bojā nelaimes gadījumā, bet cik daudz patiesībā Hanna zina par Eli dzīvi? Elizabetes tēvs ir tirāns, no kura cieš visa ģimene. Viņš ir nolēmis, ka meita pēc pamatskolas strādās viņa saimniecībā, kaut gan pati viņa sapņo par ģimnāziju. Elizabeti izglābj mācītājs un viņa vienpadsmit gadu vecumā ir nonākusi pie mūķenēm mācīties realskolā. Vēstules stāsta Elizabetes satikšanās ar itāli Džordžo, mīlestību, kas jātur slepenībā, jo Džordžo ir precējies, grūtniecību, mazuli Johannesu, kurš pēc trīs dienām ir pazudis.

Atrodot Eli plauktā dziesmu izlases kasetes, Hanna saprot, ka viņa daudz ko nezina par savu tanti, par to, ka arī tante ir mīlējusi. Tikai tad viņai pēkšņi nāk atskārsme, ka viņa kā mazs bērns ir dzīvojusi pārliecībā, ka tantei pietiek tikai ar viņu. Bet tā taču ir bieži – mums liekas, ka mēs esam svarīgākie vecāku dzīvē un bieži aizmirstam, ka vecākiem arī ir savas vēlmes un emocijas. Ir labi, ja to var izrunāt, bet ja ne, tad tam ir kāds iemesls. Domājot par Eli, Hanna analizē arī savu dzīvi – attiecības ar precētu vīrieti Martinu. Vai viņa ir laimīga savā mīlestībā, vai viņas liktenis būs tāds kā Eli?

Hanna nespēja saprast, kāpēc Eli ir vientuļniece un dzīvo nomaļus no visiem, tiekot dēvēta par “nomales karalieni” un citos riebīgos vārdos.

Hanna satiekas ar ciemata iedzīvotājiem, lai vairāk uzzinātu par Eli. Ciemā sastaptā Roberta Hannai pastāsta par Eli dzīvi un aizved pie Mateo Di Lauro, ko ciema iedzīvotāji dēvē par “ābolu vācēju”- cilvēku, kurš mēģina saglabāt pagātni. Ne tikai akmeņus un mūrus, bet arī kokus. Viņš glābj vecās ābolu šķirnes no izzušanas. Manuprāt darbs, ko neviens nav iedomājies, bet ļoti svētīgs, jo arī Latvijā stādu audzētavās vairs nav nopērkamas vecās augļu koku šķirnes un tad nu jācer, ka kādā vecā ābeļdārzā kāda ir saglabājusies un jāmēģina uzpotēt, bet Itālijā augļkopība ir pamatnozare lauksaimniecībā. Taču Mateo nav tikai skarbs lauksaimnieks, bet arī ļoti labi spēlē klavieres. Gan viņš, gan viņa ābeļu dārzs maģiskā veidā piesaista Hannu. Kādā vakarā Hanna nejauši uzzina, ka Mateo īstais vārds ir Paolo Di Lauro un viņš ir dibinājis koncernu FoodTec Italia. Kāda ir Mateo saistība ar Eli, autore patur noslēpumā līdz pašai pēdējai grāmatas lapaspusei.

Paldies autorei un tulkotājai par bagātīgo valodu, piemēram, “Man piemīt vājība pret atvasaru – šo veco meitu vasaru ar silto gaismu”

Lieliska grāmata un aizkustinošs un aizraujošs ceļojums pagātnē. Romānā mainās stāstījums starp Eli un Hanna dzīvi. Un, lasot Eli stāstu, mēs nonākam citā laikā – pagātnē. Lasot Elizabetes vēstules, mēs nezinām, kam tās adresētas, tās ir kā dienasgrāmata par Eli dzīvi. Hannas ceļojumā uz Umbriju autore ir aprakstījusi Itālijas dabas ainavas, kas lasītājam rada priekšstatu par Toskānas ainavām: līkumainajiem ceļiem, ciprešu alejām, olīvu birzīm, liekas, ka lasītājs burtiski tiek ierauts Itālijas dabas smaržu virpulī. Visā grāmatā autore uzbur dabas ainavas un rada sajutu, ka lasītājam pieskaras Itālijas pasakainais skaistums.

Emocionāla, aizraujoša grāmata, kas piesaista, saviļņo un ļauj pasapņot.

abolusmarza.JPG

Svešais draugs. Jana Veinberga

300x0_svesais_draugs_4-1.jpg

Detektīvromāns sākas ar detalizētu slepkavības aprakstu, kuras upuris – jauna meitene, studente Ilona tiek nonāvēta ar lielu devu heroīna.

Romāna galvenā darbības vieta ir augstskola, precīzāk RPIVA, kurai grāmata veltīta in memoriam.

Galvenie tēli: Lauma Graudiņa – 38 gadus jauna lektore, ir meita, bet nav attiecības, Staņislavs Litvins (Stass) – privātdetektīvs, šķīries, ir dēls, gaišbrūni pagari mati un tumšas acis ar garām skropstām, Regīna – Ilonas māte, pasniedzēja, Laumas draudzene un kolēģe, Jorens – psiholoģijas students, tiesāts par izvarošanu.

Lauma sajūt nepieciešamību ievietot sludinājumu iepazīšanās portālā uz ko viņai atsaucās divi kandidāti “Vienmēr optimists” un  “Romantiķis”.  Iedama uz satikšanos ar pirmo kandidātu, Lauma kafejnīcā ierauga Stasi, bet, pēc vārdu pārmaiņām augstskolā, viņa metas bēgt. Taču Stasis kā privātdetektīvs ir izveicīgāks un pierunā viņu atgriezties uz tasi karstas kafijas. Stasis pastāsta, ka viņu ir nolīdzis Ilonas tēvs, Regīnas bijušais vīrs, Andrejs Makovskis. Stass Laumai piedāvāja sadarbību, jo viņš ir pamanījis, ka, rakstot intervijas, Lauma uzdod jautājumus un parāda to cilvēka dzīves šķautni, kas viņai šķiet būtiska. Izmeklēšana uz priekšu virzās ļoti lēnu, jo aizdomās turamais var būt ikviens, pat radinieki, katram ir savs motīvs, kā arī neapdomīgi izteikti vārdi.

Smeldzīgi lasīt bija tai brīdī, kad Lauma lūkojās uz Ilonas fotogrāfiju : “Viņa tikai mācījās smaidīt. Ilona tik ilgi bija dzīvojusi bez prieka. Vai tā nebija īpaša nežēlība – atņemt Ilonai dzīvību brīdī, kad viņa beidzot sākusi to novērtēt?”

Savas pārdomas un jautājumus, kas viņai neliek mieru, Lauma risina arī savās lekcijās, prasmīgi ierosinot tēmu, studenti dalās ar savu viedokli, jo ētika bieži nav pareizo vai nepareizo atbilžu, katra situācija ir jāizvērtē atsevišķi. Man ļoti patīk, ka autore ik pa laikam raksta par Laumas lekcijām, kurās analizē cilvēka vērtības”, morāli, ētiskos aspektus. Piemēram, “Kad padomāsiet, tad pārliecināsieties, ka sirdsapziņa dažkārt neliek mieru par sīkumiem. Tas nozīmē, ka jūsu rīcība nav saskanējusi ar jūsu vērtībām.” Un tālāk studentu diskusijas:

  • “Sirdsapziņas nebūs tiem, kam nav nekādu vērtību.
  • Nelietim vienīgā vērtība ir viņš pats. Tad viņš var viegli uzvelt vainu citiem par visu.
  • Protams, eksistē cilvēki, kas uzskata, ka viņu pasaules redzējums ir vienīgais patiesais.

Taču, kā jau kolektīvā, kur dominē sievietes, katrs pievilcīgais pretējā dzimuma pārstāvis tiek pamanīts. Lietvede Pārsla Laumai tiešā tekstā noprasa par viņas attiecībām ar Stasu, ko Lauma noliedz, vēlāk par to saņemot nosodījumu no Stasa. Taču Pārsla, pārstāvot, Bārbiju tipu, arī savā uzvedībā atgādina pāraugušu jaunkundzi, uz klubiņu viņa uzaicina Stasi un Jorenu, bet, lai viens no viņiem neapvainotos, piedāvā arī Laumai izklaidēties. Pakāpeniski slepkavības lietas izmeklēšanas laikā  Stasa un Laumas starpā sāk mosties romantiskas jūtas, pavisam trauslas, jo abi ir spēcīgas, impulsīvas personības un Laumas kompleksi, tikai palēnām viņi ļaujas jūtām. Laumai pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Uz jautājumu, kāpēc viņai nav drauga, Lauma Stasam atbild: “varbūt vienkārši mūsu pagalmā mašīnu ir pārāk daudz – zirgs baidās.”

Grāmatā ik pa laikam tiek publicētas arī lapas no Ilonas dienasgrāmatas, kas ļauj saprast par Ilonas domām un jūtām. Viens no jautājumiem ir: “Vai pasaulē vispār ir mīlestība?” vai tiešām mātei piemīt beznosacījumu mīlestība, dodot meitai naudu narkotikām?

Psiholoģijas students Jorens, kuram arī ir loma mīlas trijstūrī Lauma – Stasis – Jorens ir psiholoģijas students, caur kuru autore romānā ievij arī psiholoģisko analīzi: “redzi, pastāv teorija, ka katrs no mums patiesībā ir no kaut kā vairāk vai mazāk atkarīgs. Tas ir cilvēka dabā: meklēt spēcīgu pārdzīvojumu, baudu, kā arī atrast pēc iespējas labākus līdzekļus, lai novērstu sliktās izjūtas – vienalga, fiziskās vai emocionālās. Spēcīga atkarība kļūst par tavas dzīves galveno vērtību un dominanti.” Šīs lapaspuses ir vērtīgas, lai ikviens saprastu, kā veidojas atkarības, jo citādi nav iespējams cīnīties ar dažādām atkarībām un tādu ir daudz, ne tikai minētās datoratkarība un azartspēļu atkarība, bet arī atkarība no telefona, atkarība no ēdiena, atkarība no iepirkšanās, atkarība no kāda cilvēka, kas jau aiziet citā gultnē. Kā teica Jorens: “Visbaisākā ir atkarība no otra cilvēka”.

Man ļoti patika teikums: “ja tev ir mērķis, iemīļota nodarbošanās, attiecības, kas sagādā prieku, tu nekļūsi atkarīgs no vielām vai datora, jo nepieciešamo baudu jau esi dabūjis un tev nebūs briesmīgi negatīvu emociju, ko nomākt.”

Citāti, kurus izrakstīju, attiecināmi ne tikai uz konkrēto romānu un daži pat vairākkārt sižeta laikā ir iederīgi, bet arī liek lasītājam analizēt savu un savu apkārtējo uzvedību, komunikāciju un izprast cilvēkus mums apkārt.

Uz grāmatas pēdējā vāka autore raksta: “…Tik spēcīgu cilvēcisku kaislību piesātinātu stāstu nav iespējams nolikt malā līdz pēdējās lapas aizšķiršanai. Tieši tādas grāmatas vēlos dāvāt saviem lasītājiem”. Paldies! Jums tas ir izdevies par visiem 100 procentiem, nespēju nolikt šo grāmatu malā, līdz nebija izlasīta. Tā kā studējot, papildus apmeklēju psihoanalīzes kursu, man ļoti patika, kā autore romānā atsedz cilvēku iekšējo būtību, personāžu iekšējos konfliktus un sevis meklējumus. Līdz šim nebiju lasījusi nevienu Janas Veinbergas darbu, šis romāns manī radīja interesi arī par pārējiem autores darbiem.

Ļoti labs detektīvromāns ar romantisku un psiholoģisku piesitienu. No visiem Lasīšanas stafetē iekļautajiem detektīvromāniem, šo es noteikti lieku 1.vietā un arī no latviešu autoru darbiem – šis ir mans favorīts.

 

Ellijas stāsts

300x0_ellijasstasts_978-9934-0-7050-1.jpg

Autora spējas aprakstīt mazā kucēna pasaules iepazīšanu caur kucēna sajūtu prizmu ir vienkārši nepārspējamas: “Tad sajutu neparastu pamatu zem ķepiņām – kaut ko mīkstu un atsperīgu, līdzīgu segai, taču spurainu. Tā bija zāle!  Zāle zem ķepām smaržoja svaigi un sulīgi. Bet dziļāk zem šīs smaržas varēja sajust vēl kādu – tumšu, biezu un noslēpumainu. Šis aromāts it kā mudināja te parakņāt”. Arī citu dzīvnieku apraksts: “Laikam šis dzīvnieciņš bija īpaši radīts dzenāšanai. Tas skrēja pa zāli līkločiem un zigzagiem uz kāda koka pusi. Man par lielu pārsteigumu, tas veikli uzrāpās augšā pa stumbru!” fantastiski aprakstīts, kā kucēns iegūst līdera lomu pārējo kucēnu vidū, kādas ir tās spējas, kuras tika ņemtas vērā, lai Eliju izvēlētos par glābšanas dienesta suni. Ik lapaspuse pārsteidz ar tēlaini aprakstīto dabu: “… šis baseins bija milzonīgs un kustīgs. Tas rūca, it kā dusmotos” – tas ir fragments no okeāna raksturojuma.

Ellija ir apmācīts suns, kurš augstāk par visu vērtē Darbu – cilvēku meklēšanu un glābšanu un no Darba viņu nevar novirzīt ne cepto hotdogu smarža, ne iespēja parotaļāties, ne bailes no ūdens vai augstuma. Zēna pasviestais ripulis noderētu, lai parotaļātos, bet Ellija apzinās, ka tas nav saistīts ar Darbu. Taču Elijas uzdevums ir Meklēt – darīt Darbu. Suns, kurš precīzi izpilda dotās komandas, tādi nav visi suņi. Pirmkārt – sunim jau no mazotnes jāsaprot, kurš būs saimnieks. Saimnieks ir tikai viens, kuru suns pieņem no cilvēku pasaules kā saimnieku, kuram klausīs jebkuros apstākļos, neatkarīgi no citiem blakus kairinātājiem. Nereti  nākas dzirdēt: “Es taču viņu baroju ar visu to labāko, ļauju viņam gulēt gultā u.t.t., bet viņš mani neklausa, bet vīrs kā pasauc, tā suns ir klāt.” Tātad suns skaidri parāda, kurš viņa acīs ir saimnieks. Gluži kā ar bērniem – mēs varam viņus lutināt, bet ir jābūt arī noteikumiem, ja būs tikai lutināšana, tad nebūs klausīšana. Tātad sunim ir jādod skaidri norādījumi, kas ir jāizpilda, par to saņemot uzslavu vai iespēju parotaļāties, kā to dara Džeikobs. Pie jebkuras jaunās situācijas suns jāradina pakāpeniski. Grāmatā aprakstīts, ka Ellija burtiski sajūt Džeikoba emocijas: gan sirdssāpes pie sievas kapa, gan bailes, kas Elliju dara nemierīgu, gan fiziskās sāpes, kad noziedznieks sašāva Džeikobu. Taču vienlaikus suņa nespēja saprast kā glābt uzticamo draugu Džeikobu?  Ne velti suns ir cilvēka labākais draugs. Arī mani bērni ļoti bieži savas bēdas izsūdz mūsu sunim, jo tas vienmēr uzklausa un nekad nepārmet, ja kaut kas izdarīts nepareizi. Es jau zinu, ja arī netīšām kaut kas ir sasists vai kaut kas cits noticis, vainīgais būs atrodams apķēries ap kaklu mūsu sunim, kurš ir kā ģimenes loceklis.

Mani pārsteidza autora sniegtais perfektais Ellijas raksturojums, kad viņai spalva uz muguras saslējās gaisā un zobi atņirdzās, sastopot svešā vīrieša skatienu, kurš nozaga meitenīti Emīliju.  Ellija sajuta viņa sirdī kaut ko tumšu, ļaunu un nelāgu un viņa smarža bija nepatīkama. Tikai cilvēks, kuram pašam ir suns un, kurš savu suni pazīst, var sniegt tik labu raksturojumu. Lasot grāmatu, es burtiski redzu šādu suni acu priekšā, jo arī savam sunim es zinu, kas liecina, ka viņš ir ļoti nikns.

Kaut arī pēc Džeikoba ievainojuma Ellija ir kopā ar Maiju, lai veiktu cilvēku glābšanu, visaugstāk vienmēr tiek stādīts mērķis – palīdzēt cilvēkiem. Ellija ir spējīga pieņemt un uzticēties citam saimniekam, par spīti Maijas trim kaķiem Stellai, Zvārgulītei un Emetam, lai veiktu Darbu. Ar smaidu palasīju par suņu un kaķu mūžvecajām domstarpībām, kad Ellija domā: “Es labprāt būtu pamācījusi viņu, kā jāuzvedas….. . Kāpēc gan vienai sievietei vajadzīgi trīs kaķi?”

Ļoti nozīmīgs, manuprāt,  ir arī pielikums “Vēl par meklēšanas un glābšanas suņiem”, kas ļauj iepazīt kinologa profesiju, uzzināt par citām glābšanas suņu šķirnēm, šo suņu uzdevumiem un darbiem, kā viņi tiek apmācīti. Pielikums “Lasīšanas un aktivitāšu ieteikumi” noderēs ģimenēm, kurās ir suņi. Manas meitas izlasīja šo grāmatu pirmās un es pat nesapratu, kāpēc pagalmā mūsu sunim ir izveidota šķēršļu josla. Manuprāt, ļoti noderīgi skolā ir “uzdevumi pēc “Ellijas stāsta” lasīšanas klasē. Es jau apsveru domas, kā es šos uzdevumus īstenošu dabaszinību stundās, iespējams, sadarbojoties ar latviešu valodas skolotāju, jo grāmata ir ļoti piemērota arī lasīšanai literatūras stundās vai ārpusklases lasīšanā. Te jau pat sanāktu vesels projekta darbs! Man jau ir idejas, ko mēs darīsim!

Mani ļoti aizkustināja šis Ellijas stāsts, visu cieņu autoram par iejūtīgo suņa dzīves stāstu un tulkotājai par bagātīgo valodas krājumu. Grāmata, kas lasītājam ne tikai palīdz izprast suņa dzīvi, bet arī pamanīt dabā notiekošās norises un izvērtēt savu attieksmi pret dzīvo dabu. Bezgala sirsnīga un emocionāla grāmata, kura spēj aizkustināt gan lielu, gan mazu lasītāju. Iesaku izlasīt vecākiem kopā ar bērniem, īpaši, ja mājās ir suns, vai, ja ir vēlme suni iegādāties, lai saprastu, ka suns ir ģimenes loceklis, kurš prasa arī kopā pavadīto laiku, audzināšanu, uzticību, drošību, mīlestību un draudzību.

Vienīgās pārdomas, kas man vēl arvien neliek mieru, bet tās nemazina grāmatas nozīmīgumu. 20.lapaspusē Džeikobs nosauc sunīti par Elliju, jo zviedriski  tā sauc alni. Džeikobs saka: “Tu taču esi zviedru aļņsuns”. Taču 8.lapaspusē visi Elijas brālīši un māsiņas ir aprakstīti : “Visi brūni ar melniem purniņiem un ķepām”. Arī uz grāmatas vāka attēlotais suns, manuprāt,  vairāk līdzinās šķirnei `Vācu aitu suns`. Šī iemesla dēļ man nācās ilgi pārliecināt meitu, ka grāmatā aprakstītais kucēns, ja tas pieder šķirnei zviedru aļņu suns, nav līdzīgs bildei uz vāka. Labi, ka pašas fotogrāfijās atradās bildes ar zviedru aļņu suni, kuras bērniem parādīt, lai pārliecinātu. Ja mēs to uztveram kā grāmatu par sunīti (glābējsuni) vispārīgi, kucēna bērnību un izaugšanu, tad nevajadzētu lietot šķirnes nosaukumu. Ieskatam 2 saites ar zviedru aļņu suņa raksturojumu: http://www.dogbreedslist.info/all-dog-breeds/Jamthund.html#.W0h2-dUzaUk , https://www.skk.se/en/NKU-home/nordic-dog-breeds/sweden/jamthund/

Mana diena kopā ar zviedru aļņsuni

Ellija1.JPG

Ellija.JPG

Glābējsuņi

ellijas_stasts_mammai.jpg

Iespēja iemīlēties no pirmā skatiena. Dženifera Smita

300x0_iespeja_iemileties_no_pirma_.jpg

Prologs: kā būtu, ja būtu. Cik daudz no mūsu dzīves veido sakritības? Kāpēc mēs esam šajā vietā un šajā laikā? Kā tas ietekmē mūsu dzīvi. Par to mēs varētu aizdomāties jebkurā situācijā. Un arī grāmatas varones Hedlijas Salivanas dzīvē četras minūtes maina visu.

Hedlija ir nokavējusi lidmašīnas, reisu, ar kuru viņa bija, paredzējusi nokļūt Londonā uz sava tēva kāzām. Viņa bija precīzi aprēķinājusi laiku, lai paspētu uz kāzu ceremoniju. Viņa gan sazvana un informē tēvu, bet vieglāk no tā nekļūst. Gaidot nākamo reisu, kas ir gandrīz pēc četrām stundām, viņai uz grīdas izbirst tēva dāvātā Dikensa grāmata un to viņai paceļ simpātisks puisis. Kad tas pats puisis palīdz Heidlijai nest viņas koferi, viņa nopēta to tuvāk. Puisis šķiet simpātisks. Viņa noskaidro, ka arī viņš dodas uz Londonu un viņu sēdvietas ir gandrīz blakus – 18C un 18A. Atkal jau sakritība. Abi nolemj paēst pirms lidojuma un Hedlija pastāsta par savām fobijām – klaustrofobija ir nieks salīdzinājumā ar majofobiju (bailēm no majonēzes). Puisim ir interesanta humora izjūta, un Heidlijai ik pa reizei kaut kas iekņudas vēderā. Viņi iepazīstas, puiša vārds ir Olivers, un viņš ir uzaudzis Londonā, bet tagad studē ASV. Lidmašīnā Olivers uz brīdi apsēžas Heidlijai blakus, kamēr atnāks īstais vietas īpašnieks, taču tā ir veca sieviete, kura priecājas, ka nav jāsēž vidū un var sēdēt ejas malā. Atkal sakritība, jo Hedlija paliek blakus Oliveram. Vecā dāma stāsta, kā iepazinusies ar savu vīru un, ka viņi kopā ir jau 52 gadus. Pārējo lidojuma laiku viņa noguļ un ļauj jauniešiem labāk iepazīt vienam otru, viņu izjūtas un piedzīvoto. Viņus vieno Dikensa grāmata, kurā Hedlijas tēvs pasvītrojis rindu: “Vai labāk ir atrast kaut ko labu un pēc tam pazaudēt vai arī nekad pie tā netikt?”

Lidostā jaunieši viens otru pazaudē, Hedlija aizsteidzās uz tēva kāzām, kuras viņa jau kavē. Bet pēc tam Hedlija sameklē Oliveru, kurš ir ieradies uz sava tēva bērēm. Sarunas laikā situāciju sabojā meitene, kura uzrunā Oliveru tā it, kā viņi būtu ļoti tuvu pazīstami un Hedlija dodas atpakaļ uz tēva kāzām. Kāzu saviesīgā daļa notiek viesnīcā un, kad viņa iziet laukā , viņa ierauga Oliveru, kurš meiteni ir sameklējis. Olivers aicina Hedliju uz deju, un viņi saprot, ka ir iepazinušies tikai pirms 24 stundām. Man patīk Olivera statistikas piegājiens: “Vai zināji, ka cilvēkiem, kas sastopas vismaz trīs dažādās situācijās vienas diennakts laikā, ir 98 procentu varbūtība, ka viņi sastapsies vēl kādu reizi? “. Hedlijai gribās noticēt, ka tā ir taisnība. Tā ir patiesa mīlestība, kas izmaina abu jauniešu dzīvi.

Viela pārdomām: kas nosaka mūsu dzīvi? Vai tās tiešām bieži nav sakritības, kad sastopam tieši tos un ne citus cilvēkus un tieši tad, kad, šķiet, ka viņi nāk kā saukti? Un varbūt dažreiz nevajag visu uztvert kā katastrofu, bet paskatīties no gaišās puses?

Londonanogaisa

Lidojums tuvojas Londonas lidostai