Nāve Kraukļu ciemā. Inguna Dimante

300x0_navekraukluciema.jpg

Grāmatas virsraksts jau vēsta, ka tas ir detektīvromāns, kurā tiks izmeklēta slepkavība. Galvenā varone jaunā prokurore Megija Hāna ārpus darba laika vakaros mēdz izklaidēties kādā bārā, kurā tīri sievišķīgi ar draudzeni, mazliet iereibušas, skaļi apspriež bāra apmeklētājus un savu personīgo dzīvi. Meiteņu sarunas ieintriģē pie blakus galdiņa sēdošo advokātu Arni Celmu un viņš iepazīstas ar meitenēm, sarunas laikā atklājot, ka necieš prokurorus. Pēc neilga laika Arnis iziet atbildēt uz telefona zvanu un neatgriežas un Megija spiesta samaksāt gan meiteņu, gan Arņa kafiju rēķinu. Dakru novada virsprokurore Ieva Rude jauno slepkavības lietu – Kraukļu ciemā nogalināta jauna sieviete Laila Bite, uzdod Megijai. Aizdomās turamais ir jaunbagātnieks Imants Luksts, kurš pēc iedzeršanas krogā Lailu pavadījis uz viesnīcu un palicis pa nakti. Liktenīgas nejaušības dēļ Imanta Luksta advokāts ir Arnis Celms. Pēc pirmās prokurores, advokāta un apsūdzētā tikšanās, Arnis nespēj tā vienkārši aiziet un atgriežas, lai parunātos ar medaino sievieti, kuru sastapa bārā un kura nu ir paslēpusies aiz prokurores maskas. Arnim izdodas izvilināt medainās būtnes smaidu,  viņu ir sagūstījušas Arņa tumšzilās acis, simpātijas ir abpusējas. Kad pēc darba Megija piekrīt satikties ar savu bijušo draugu Igoru, krodziņā ir arī Arnis ar kādu sievieti. Arnis ir ļoti mērķtiecīgs, jo, neskatoties uz to, ka Megija ir kopā ar pusi, piedāvā viņai doties prom kopā ar viņu, piedāvājot labāko nakti viņas mūžā. Tiek apklusināts arī Megijas pēdējais iebildums par to, ko saka likumdošana par attiecībām starp vienā procesā iesaistītu advokātu un prokurori. Arnis nav melojis – tā ir gandrīz ideāla nakts, bet priekšā stāv neatrisināta slepkavības lieta. Megija kā velotūriste dodas iepazīt slepkavības vietu – Kraukļu ciemu, iepazīstot turienes dažādos ļaudis: skolotāju Elitu un viņas vīru Hariju, režisoru Leo Melinski, gidi Gitu, kura izstāsta teiku par vilkačiem, viesu nama “Ezera Krauklis” īpašniekus Dzelmju pāri un viņu meitu Unu Dzelmi, vietējo policistu Uldi Silgali. Kas saista visus šos cilvēkus? Kad pēc vietēja krogus apmeklējuma uz velosipēda braucošo Megiju gandrīz notiec BMW markas auto, viesu namā viņu sagaida patīkams pārsteigums – Arnis, kurš rezervējis viesu nama kublu. Izrādās – Kraukļu ciemā dzīvo Arņa vecmāmiņa, kura vēlāk Megijai palīdz izmeklēšanas procesā. Vēlāk, kad Arnis aizgājis, Megija apzinās, ka viņas asinis sākušas trakot visnepiemērotākajā brīdī un visnepiemērotākā vīrieša dēļ. Taču – dabai pretī nenoturēsies.

Megija prasmīgi izmeklēšanā iesaista gan pensionēto prokuroru Bērziņu, kuram ir labi sakari, gan virsprokurores simpātiju Krampi, kura iesauka atvasināta no vārda kramplauzis, kā arī saņem draudzīgu palīdzību no advokāta Arņa Celma. Taču slepkava ir uz brīvām kājām un Kraukļu ciemā notiek vēl viena slepkavība – ar Imantam Lukstam reiz piederošos ieroci tiek nošauta daktere Sūniņa. Kurš ir slepkava un kādi ir viņa motīvi? Kādu drāmu slēpj šīs slepkavības? Spriedze tiek saglabāta līdz pašām beigām.

Šī man bija iespēja iepazīt labu romantisko detektīvromānu, kas ideāli piemērots sieviešu auditorijai, jo, neskatoties uz slepkavības izmeklēšanu, lasītājs tiek ierauts ugunīgu kaislību virpulī. Autore prasmīgi attēlojusi jūtu mošanos starp advokātu un prokurori un mēģinājumu tās iegrožot darba dēļ. Pēc atklātās slepkavības lietas Megija maina darbu – piesakās par izmeklētāju Kriminālpolicijas pārvaldē. Tā ir iespēja saglabāt darbu, kas viņai patīk – izmeklēt noziegumus, bet vienlaikus vairs neatrodoties pretējās frontes pusēs ar savu iemīļoto.

Asimetrija. Daina Grūbe

300x0_asimetrija_978-9934-0-7466-0.jpg

Autorei raksturīga sprigana, dzirkstoša valoda un trāpīgi salīdzinājumi. Grāmatu veido atsevišķi īsās prozas darbi.

Vieglais – mikroromāns.

Vieglais piedzimst ar ļoti nelielu svaru – 1330 g, bet normālu garumu 58 cm. Šajā stāstā ir parādītas vēl šodien novērojamās problēmas ārstniecības iestādēs, piemēram, dakteris pat nepaceļ galvu no pacienta kartiņas un runā ar to, kurš, viņaprāt, stāv kabinetā. Absurdā patiesība, ka skolēnu medicīnas lietas ir konfidenciāla informācija, bet tā ir pieejama visiem. Ļoti trāpīgi noraksturots Fizkultūrietis: nezināja par citiem vairāk kā viņi paši!  Trāpīgs citāts: “ja jau problēmas atrisinās katrs tētis un māmiņa, ko tad darīs pārstāvji? (Institūcijas)

Vieglais atšķīrās no citiem, viņš bija Citāds un Citādam būt vienmēr ir bijis grūtāk, sarežģītāk. Taču viņš nav vienīgais Citādais – tāds tādu atrod. Studējot Vieglais sastop meiteni, kura arī ir Citāda – viņai nav kreisā auss. Kad abi apprecas, viņiem gan ir bažas, ka arī bērniņš varētu piedzimt Citāds. Taču laiki ir mainījušies un citādība vairs netiek uzskatīta par nāves grēku. Bērniņš piedzima vesels un neatšķīrās no citiem jaundzimušajiem.

Spārni – gandrīz pasaka

Autores valoda nevilšus liek lūpu kaktiņiem celties uz augšu: ”kā tas ir tad, kad smagāka ir ķermeņa vidusdaļa, to es zināju labi, jo katrs no tiem diviem zeperiem, kas tagad melnām mutēm bizenēja pa māmuļas lauku sētu, savulaik gluži mierīgi bija ietilpuši tieši šajā mana ķermeņa daļā, pievienojot tam gandrīz četrus kilogramus svara. Bija gadījies piedzīvot arī papildus smagumu galvā – kad ķermeņa vidusdaļā ieliets kāds litrs stiprāka šķidruma, smagums nez kādēļ mēdz nevis palikt šajā daļā, bet gan pacelties uz augšu un iesēsties paurī”.

Kad Halinai kādā naktī sapnī izaug spārni, galvenais ir – domāt mierīgi un racionāli! Tas būtu jāievēro jebkurā nestandarta situācijā. Un tad nu viņa izdomā, ka varbūt vērts aizlidot uz upesmalu un palūrēt, vai patiešām laulenis tur ir vai ir pie Dzidriņas? Tas bija sapnis, kurā tomēr tika vilktas paralēles ar reālo dzīvi.

Iepazīšanās sludinājums – novele

Novele lika aizdomāties: Cik dažādi cilvēki atsaucas uz iepazīšanās sludinājumiem? Cik daudz mēs svešiniekam uzticam par sevi? Cik iznformācija, ko mēs uzzinām un ko mēs sniedzam ir patiesa?

Lelle – monologs

Smeldzīgi skumjš stāsts, kuru stāsta Lelle, Adelītes lelle. Skumjas jau par Aijiņu, kura nodzīvojusi vien 6 minūtes. Kamēr Adelītes māmiņa reanimācijā cīnās par savu dzīvību pēc aijiņas zaudējuma, tētis sestdienas vakarā nav mājās un pārrodoties bauda vientulību ar degvīna pudeli. Dzērājtētim metot pusizdzerto pudeli pret virtuves skapīti, no plaukta izkrīt Adelītes dāvanai domātā lelle. Tad lellē iemājoja mazās mirušās māsiņas Aijiņas dvēselīte. Lelle runāja, dzirdēja un spēja sajust, bet tikai nerunāja. Dvēselīte pameta lelli, kad piedzima maza māsiņa.

Aināriņš – stāsts

Aināriņš, kurš visu mūžu ir bijis pamuļķis un ar garīgo aizturi, izglābj savu sešdesmitpiecus gadus veco māti no ugunsgrēka ar tādu spēku un ātrumu, kas iespējams tikai briesmu brīžos.

Lietussargs – impresija

Monē gleznas “Sieviete dārzā” reprodukcija ūdensnecaurlaidīgā formātā (Claude de Monet, Femme au Jardin).

Pasmaidīt stāsts liek, kad svešvārdi tiek laboti uz latviešu valodu, jo, ak cik bieži, mums pasprūk citu valodu aizguvumi, piemēram, prezents – velte, dreskods – noteikumi apģērba izvēlē (anglicismi), kurtka – vēja un lietusjaciņa (rusicisms), sirmis – lietussargs (aizguvums no vācu valodas).

Man patika doma, kā lietussargs var izmainīt sievietes dzīvi no muzeja darbinieces līdz māksliniecei (doma par krāsām un gleznošanas sākšana jau ir solis ceļā uz mākslinieku).

Viena diena manā mūžā – pārskats.

Mēs katrs atskatāmies vakarā uz dienā paveikto: kas izdevies kā bija plānots, kam neatlika laika. Citu dienu šādam atskatam tiek veltīts vairāk laika, citu dienu – mazāk. Arī šis pārskats ir atskats uz vienu dienu. Man šajā stāstā patika atziņa: sapnis ļautu atvadīties no iepriekšējās dienas. Pēc sapņa nāk jauna diena ar saviem mērķiem un savu ritmu.

Trīspadsmit. Vēsturisks stāsts.

Trīspadsmit ne vienmēr ir nelaimīgs skaitlis. Kad Odrijai 13.dzimšanas diena, piektdienā, 13.janvārī, viņas mātei Adrijai tiek piešķirts dzīvoklis 13.janvāra ielā 13. Taču otru bērnu Andri, kurš dzimis 13.martā, ķibeles vajā ik uz soļa. Kad sēdē paziņo, ka Adrijai ar ģimeni ir piešķirts  dzīvoklis Nr.13, kas atrodas 13.janvāra ielā 13, taču viss dzīvē plūst un mainās. Arī iela tiek pārdēvēta un māju numuri un dzīvokļa numuri mainās. Galvenā atziņa: mainās laiki, mainās viedokļi un skaitļi, tikai būtiskākais paliek nemainīgs. Katra paša ziņā ir izvērtēt, kas viņam ir būtiskākais.

Asimetrija – stāsts

Asimetrija ir visa stāstu krājuma nosaukums. Asimetrija ir simetrijas trūkums, tātad ne visam mēs varam novilkt simetrijas plakni, pasaule nav pareiza un perfekta it visā. Man atmiņā iespiedās citāts: “nevajag man atņemt sāpes, tik lieliski ir tās atkal just”. Tikai izdzīvojot sāpes, mēs saprotam, ka ir spēja sajust un mēs dzīvojam. Dzīvē mijas sāpes ar prieku, laime ar naidu, ne vienmēr tas viss ir līdzsvarā.

Atziņa pēc “Lietussargs – impresija” : “Ziedēt var arī lietussargi!” Neticiet? Aizbrauciet uz Viļņu, kur kādā ieliņā, paskatoties uz augšu, pasaule kļūst ziedoša krāsaino lietussargu debesīs.

asimetrija_lietussargi.jpg

Melu meistars. Baiba Zīle

300x0_melumeistars.jpg

Man jāsaka, ka mūsu latviešu autori spēj aizraut tikpat ļoti kā ārzemju autori. Baibas Zīles 400 lappušu garo “Melu Meistaru” izlasīju pāris dienās. Romāna darbības sākums risinās padomju laiku Latvijā, bet vēlāk iestājas neatkarīgās Latvijas laiks, mainās cilvēku likteņi. Paralēli it kā ļoti pareizajai Padomju Latvijas varasvīru dzīvei notiek sadarbība ar ārzemēm, spiegošana, dārgakmeņu kontrabanda. Jau pašā grāmatas sākumā lasītājs tiek ievests padomjlaiku sabiedrībā, kur meitenei, kuras tēvocis ir sovhoza direktors ir skolā atļauts vairāk kā citiem, taču Alises tēvs strādā partijas centrālās komitejas nodaļā, tas ir daudz svarīgāks amats.

Grāmatā paralēli aprakstīti divi galvenie tēli: Alise nāk no pārticīgas, labi situētas ģimenes, bet Aleksandrs ir ielas puika no šķirtas ģimenes, kurš no laukiem nonāk Rīgas komunālajā dzīvoklī. Aleksandrs nokļūst ielu bandā, kur iegūst draugus. Neatkarīgi vienam no otra, viņu likteņi ir saistīti ar noslēpumaino Melu Meistaru. Alise cenšas noskaidrot sava tēva pašnāvības iemeslu, bet Aleksandrs, kurš ilgu laiku ārzemēs ir darbojies dārgakmeņu mafijas bandā, ir uz pēdām Melu meistaram, kura dēļ ir gājuši bojā viņa sabiedrotie. Kad pēc ilgākas prombūtnes ārzemēs Aleksandrs atgriežas nu jau brīvā Latvijā Rīgā, lai izrēķinātos ar Melu Meistaru, viņu izglābj Alise, kura arī ir sapinusies Melu Meistara valgos. Tieši Alise ir tā, kura pārcērt Melu meistara prasmīgi izliktās cilpas, kurās viņa sapinusies, nogalinot viņu.

Romānā ir arī psiholoģiskas notis: Alises sevis meklējumi, Aleksandra un viņa sabiedroto pagātnes izzināšana, bērnības un pieaugušā izjūtas. Autore prasmīgi parāda pasaules uztveri dažādos vecumposmos: “Bērnībā ziemas nešķita tik garas, jo vienmēr bija sīku pienākumu pilnas un bērna pasaulē iezīmētās robežas neļāva domāt tālāk par dažām dienām.” Kā arī Melu meistara vārdi Alisei: “Gribu redzēt, kā tu atrodi patiesību. Bez tumsas nav gaismas, un bez gaismas nav tumsas, bet īsta gaisma spīd tikai vistumšākajā naktī. Tev tur jānonāk līdz meliem, jāiebrien pašā melu viducī, lai saprastu patiesību”, liek aizdomāties par to, ka  ikvienā cilvēkā mīt tas, ko rakstniece poētiski dēvē par tā “tumšo sirdi”. Parasti citi tajā nevar ieskatīties, grāmatā Alises uzdevums ir uzzināt, kas atrodas katrā melu meistara izvēlētā cilvēka “tumšajā sirdī”.

Grāmata ir aizraujošs stāsts par mīlestību, nodevību, krāpšanu, noziegumiem un dzīves jēgas un savas vietas meklējumiem, kur fonā norisinās Latvijas vēstures ainas gadsimtu mijā. Man šī grāmata likās aizraujoša gan vēsturisko notikumu dēļ, gan autores valodas un romāna sižetisko līniju dēļ.

Cilvēku, zvēru un dievu zemē. Antonijs Ferdinands Osendovskis

300x0_ceilvekuzveruundievuzeme.jpg

Paņemot rokā šo grāmatu, nezināju, ka Antonijs Ferdinands Osendovskis –  poļu ceļotājs, žurnālists, ķīmiķis, ir dzimis Ludzā poļu ārsta ģimenē. Taču jau 3 gadu vecumā Osendovsku ģimene pārcēlās uz Pleskavu, vēlāk uz Pēterburgu, bet no 44 gadu vecuma viņš  dzīvoja Polijā.

Grāmatas apakšvirsraksts ir “Jāšus cauri Centrālajai Āzijai”. Grāmatā “Cilvēku, zvēru un dievu zemē” autors attēlo politiskās kaislības Sibīrijā un Mongolijā, parādot savu redzējumu uz šiem notikumiem, ne mirkli neslēpjot savu mīlestību pret Āziju. Grāmatu veido 3 daļas: “Asiņu zemē un mūžsenā miera zemē”- Sibīrijā piedzīvotais, “Cauri sātana zemei”- Mongolijas un tās tautu raksturojums un “Atmodinātā Āzija”- Čingizhana kara ceļš, Buda un noslēpumainais Pasaules Valdnieks. Ne tikai paša autora piedzīvotais, bet uzklausītie nostāsti un leģendas, gudrības un pārspriedumi. Viena no labākajām atziņām no kāda izglītota mūka: “Pasaule viss mainās – tautas, zinātne, ticība un morāle. Nemainīgs paliek vienīgi ļaunums – slikto garu ierocis”.

Grāmatu varētu uzskatīt par sava veida dienasgrāmatu, kurā autors apraksta savus pārdzīvojumus pēc tam, kad 1918.gadā viņš bija spiests pamest Pēterburgu un doties uz Sibīriju. Lai izsekotu aprakstītajiem notikumiem, ir labi jāzina vēsture, kā arī tas, ko mūsu vēstures grāmatas noklusēja: boļševiku ofensīvas, poļu vajāšana, čekas zvērīgie darbi, cīņa par izdzīvošanu. Bēgot no boļševikiem, autors dodas uz Mongoliju un dziļā sniegā slīkstošs egļu mežs viņam ir kā patvērums no boļševikiem, bet vienlaikus vientulības izmisums un cīņa par eksistenci un pavasarī modies bīstamais kaimiņš – lācis. Taču par spīti smagajiem izdzīvošanas apstākļiem, viena no lielākajām un garākajām Āzijas upēm tiek dēvēta par “māmuļu Jeņiseju”.

Kas mani izbrīnīja 19.lapaspusē: vai tiešām Krievijā ap 1920.gadu temperatūru mērīja Reomīra grādos nevis Celsija grādos?

Lasīšanu ļoti atvieglo vēru (svešo vai nezināmo vārdu) skaidrojums, jo, Čulimas – Minusinskas stepes tiek dēvētas par milzīgu vēstures kapsētu, jo tautas un ciltis gājušas pa šīm stepēm, atstājot aiz sevis kapus, kā arī šeit notikušas cīņas starp tatāriem un krieviem. Savulaik mēs vēstures grāmatās lasījām tikai vienu versiju par mongoļu – tatāru karotājiem.

Autors smalki apraksta Sibīrijas gleznaino dabu, bet tikpat niansēti arī raksturo cilvēkus, kuriem viņa dzīvē ir bijusi kāda loma, piemēram: “No Gavronsku slepkavas un spīdzinātāja es saņēmu daudzus izcilas labestības, svešas dvēseles izpratnes un neparasta iejūtīguma apliecinājumus”.

Skarba, skaudra, patiesa, pamatīga vēsturiska grāmata, kurā lieliski aprakstīts arī dabas skaistums un varenība un dažādu cilvēku likteņi. Lai paspilgtinātu grāmatā aprakstīto, tajā ievietotas Rodžera – Violeta fotogrāfijas. Ja godīgi, šādā formātā pasniegta vēsture ir interesanta un biezuma ziņā ne tik biezas vēstures grāmatas vien nācies lasīt.

Cilveku_zveru_dievuzeme

Laika spēles. Valdis Rūmnieks

200x200_laikaspeles.jpg

Latviešu autora Valda Rūmnieka darbs par Latvijas pusaudžiem, viņu piedzīvojumiem tepat Latvijā, Murjāņos un Rīgā. Galvenie tēli: 12 gadus vecais Andris,  viņa dvīņumāsa Gita, draugs Eidis ( 11 gadi).

Grāmata sastāv no diviem stāstiem: “Noslēpumainā atteka” un “Saules acs”, kuros galvenie tēli ir tie paši.  Murjāņos iedzīvotāji dalās īstajos murjāniešos, kuri Murjāņos mitinās visu gadu un vasarniekos, kas šeit pavada brīvdienas pie dabas, pie Gaujas. Andris ar dvīņumāsu Gitu pieder otrajiem, bet viņa vectēvs ar vecomāti piederēja  īstajiem murjāniešiem. Arī viņu draugs Eidis ir īstens vietējais.

Pirmajā stāstā viss sākās ar atrasto zvejas tīklu vectēva mājas bēniņos, kad bērni, neskatoties uz tēva iebildumiem, ka zvejot ar tīklu ir aizliegts, tomēr devās zvejā uz Gauju. Bērniem parādījās dīvains noreibums, tīkls tika ierauts tādā kā atvarā un pēc tam viņi to atguva saplosītu. Arī gleznotājs, kurš mitinās upē uz saliņas piedzīvo briesmīgus notikumus, rezultātā zaudējot savu suni un pats nokļūst ārstēšanas iestādē. Notikumu izmeklēšanā iesaistās biofiziķis Kārlis Briedis no Rīgas, kas sadarbojas ar zinātniekiem no ASV. Kā tika atrasts radījums, kurš uzbrucējus atvairīja ar ultraskaņu un izraisīja dīvainās parādības, lasītājs var izlasīt aizraujošā stāstā.

Atšķirībā no ārzemju autoru pusaudžu piedzīvojumu romāniem, lasot šo grāmatu, pusaudzis ne tikai seko līdzi galvenā varoņa gaitām, bet viņam arī ir iespēja ieskatīties Latvijas dabas burvībā, kas pilsētniekam iespējams ir pasveša, bet lauku bērnam uzjundīs siltas atmiņas par vasaru: “Ārā laidelējās sikspārņi, pļavā pie dīķa grieze tirkšķināja savu mūžīgo zobratu, un Gauja maigi vizēja spožajā un mazliet noslēpumainajā mēness gaismā”.

Otrs stāsts “Saules acs” stāsta par šo pašu trīs bērnu piedzīvojumiem Rīgā Teikas privātmājā un Murjāņos. Šajā stāstā ir mazliet vairāk nereālu lietu: bērnu rakstnieks samta Ūsa, kuram vajadzētu būt jau simts gadus vecam, bet viņš pēkšņi ierodas uz Zemes no kosmosa, lai palīdzētu Andim, Gitai un viņu vecākiem akmens diska meklējumos, Andra e-pasta sarakste ar kosmosā esošo samta Ūsu un pašā nobeigumā, kad misija izpildīta,  Samta Ūsas pārvietošanās uz citu dimensiju pa gaišszaļu gaismas staru. Samta Ūsas sacītais: “Viss ir relatīvs, arī laiks, un tā spēles – nebeidzamas” ir pamatā grāmatas nosaukumam. Grāmatā savijas realitāte – ielas Rīgā, bērnu skolas dzīve ar fantastiku – Samta Ūsu no citas planētas, plāksnīti, kas nosaka akmens diska atrašanās vietu un pašu maģisko akmens disku, kurš savas brīnumainās spējas saglabājis cauri gadsimtiem, bet Samta Ūsa grāmatas beigās ar tām iepazīstina. Man patīk, ka pirmās divas diska iespējas ir ļoti reālistiskas: spēja paskatīties uz Sauli un baltās gaismas spektrs, trešā – nu vajag arī pusaudžiem kaut ko  pārdabisku.

Latviešu autora piedzīvojumu romāns bērniem. Man kā pagājuša gadsimta bērnam, šī grāmata atbilstošajā vecumā būtu patikusi, mūsdienu bērniem, kuriem tuvs ir straujāks dzīves temps un notikumi, grāmata varbūt šķitīs dažbrīd par garlaicīgu. Grāmatā nav dzīšanās pakaļ ļaundariem puspasaulei, superieroču vai kas cits ultramoderns. Taču ir pusaudžu zinātkāre, neatlaidība, draudzība un godīgums. Manuprāt, šī grāmata piemērota lasīšanai pirms Aleksa Raidera un Teodora Būna piedzīvojumiem no Lasīšanas stafetes. Uz grāmatas vāka gan ir 10+, bet interese par dinozauriem puišiem parasti jau ir sākumskolas vecumā, valoda ir viegla un bērniem piemērota,  tā kā droši grāmatu var lasīt arī 3. un 4.klases skolēni.

laika_speles.mammai.jpg

Jācer, ka bērni neiedvesmosies tik ļoti no šīs grāmatas, lai liktu lietā šo veco tīklu

saplestaistikls

Bēgšana no čūsku valstības. Aivars Kļavis

300x0_begsananocuskuvalstibas.jpg

“Bēgšana no čūsku valstības” ir turpinājums  triloģijas “Ceļš uz nezināmo zemi” pirmajai grāmatai “Melnais akmens”. Romāns attēlo paralēli  mūsdienu jauniešu dzīvi, kuri atrod interesantas liecības par mūsu tālajiem senčiem  stāstu par to, kā dzīve ritēja tolaik, kad mūsu ļoti senie senči vēl tikai devās uz Baltijas jūras krastiem. Līdz ar to lasītājam tiek dota iespēja iepazīt Latvijas senāko vēsturi pirms vairākiem tūkstošiem gadu ne tikai no mācību grāmatām, bet daiļliteratūras veidā, kas balstās uz vēsturiskiem faktiem un notikumiem. Mūsdienu jauniešu varoņi ir Nauris un Dāvis, kuri padomus prasa klasesbiedrenes Patrīcijas vecmāmiņai, kura ir profesore vai Dāvja vectēva brālim – astrofiziķim, kas strādā Irbenes radioastronomijas centrā. Apsveicama ir autora prasme atspoguļot paaudžu sadarbību, jo jaunieši Dāvis un Nauris uzticas profesorei – Patrīcijas vecmāmiņai.

Senās pasaules varoņi ir Ardis, kurš dzīves mācību iegūst no sirmā Pūniķa un zēns, kuru sauca par Pūķu dīdītāju. Zēns, kuram nav vecāku, viņam ir fizisks defekts, viņš ir atstumtais.

Atziņas:

Sirmgalvja teiktais Ardim: “Ne tikai atceries visu, ko esmu stāstījis, bet proti spriest arī pats”. Arī mūsdienās jauniešiem nepieciešama spēja risināt problēmas un spriest.

Vardota sacītais: “Jo pieaugušāks, gudrāks un spēcīgāks kļūst dēls, jo vecāks, sirmāks un vārgāks topu es”.

Arda tēva pamācība: “Vienmēr turi acis un ausis vaļā. Pat miegā atceries: tu dzīvo briesmu pilnā pasaulē, un par to nedrīkst aizmirst ne mirkli.” Un “Atklājot to, ko jūt, ikviens kļūst vājš un viegli ievainojams”, “Bailes ir slikts padomdevējs un vēl sliktāks ceļabiedrs”.

Lielisks vēsturiskā prozas žanra romāns. Dažreiz varbūt mazliet panaivs, bet tas noņem skarbumu izdzīvošanas stāstam. Lasītājam tiek dota iespēja ne tikai izzināt Latvijas vēsturi, bet uzzināt arī nedaudz par kosmosa fiziku, par profesiju – astrofiziķis, par to, kas ir Irbenes radioastronomijas centrs, kādus pētījumus tur veic.

melnaisakmens_cuskuvalstiba.jpg

Kapteiņa pērtiķis. Jākobs Vegēliuss

300x0_kapteina_pertikis_mazvaks

“Kapteiņa pērtiķis”- grāmata, kuras autors un ilustrators ir zviedru rakstnieks Jākobs Vegēliuss.  Nemaz nenojaušot sāku lasīt grāmatu, kas ļoti saistīta ar kuģniecību,  kas mani ievilka savos tīklos ar aizraujošo sižetu un piedzīvojumu garu. Jau no skolas gadiem man ar jūrniecību saistītās grāmatas ir īpaši mīļas, laikam jau tāpēc, ka jūrnieku dzīvi esmu redzējusi no agras bērnības.

Grāmatas galvenā varone Sallija Džounsa ir gorilla – cilvēkveidīgais pērtiķis, kurš daudz cietis no cilvēku nežēlības, līdz viņu izpirka Henrijs Koskela jeb Šefs un viņi kopā vadīja kravas šoneri  Hudson Queen. Sallija Džounsa ir neparasts pērtiķis – viņa labi rīkojas ar dažādiem instrumentiem, prot lasīt un rakstīt, saprot cilvēka teikto, viņai ir labi attīstīts prāts un ļoti ātri apgūst jaunas zināšanas, piemēram, darbu kuģa mašīntelpā, harmoniku remontu vai lidmašīnas motora uzbūvi. Jā – Sallija Džounsa ir autora fantāzijas tēls, bet vienreizēji labi iederas kā grāmatas galvenā varone un kā šī romāna atspoguļotāja pirmajā personā. Varbūt kādam tas liks aizdomāties, kā cilvēki izturas pret dzīvniekiem, jo grāmatas sākumā sevišķi daudz rakstīts par to, cik nežēlīgi cilvēki izturējās pret Salliju Džounsu.

Sallijas Džounsas un Šefa mierīgā dzīve izmainās, kad viņi ostas krodziņā O Pelicano sastop Alfonsu Moru – Lisabonas ostas rakstveža palīgu. Moru piedāvā Šefam naudu par kravas pārvešanu, bet, krava, kas tika nosaukta par flīzēm patiesībā bija ieroči. Bandīti nogremdēja Hudson Queen un, it kā ar to būtu par maz, Moru bija uzdevums nogalināt Šefu, lai neizpļāpājas. Tā kā Moru to nespēja, viņš bēgdams aizķērās un ievēlās piestātnes ūdenī. Viņš centās glābties pats no Monarhistu Brālības, bet policijas komisārs Gareta apcietināja Šefu par slepkavību. Savukārt Moru bija ļoti vājš, jo viņš glāba tikai savu ādu, bet nepadomāja par nevainīga cilvēka sodīšanu. Sallija Džounsa ļoti skumst par Šefu un arī viņu pašu vajā, lai ievietotu zooloģiskajā dārzā, līdz viņa iepazīstas ar Anu Molēnu, kura, lai arī zina baumas, ka kapteiņa pērtiķis ir bīstams, aicina to savā dzīvoklī un rūpējas par viņu, kā arī palīdz Šefa nevainības pierādīšanā. Kopā ar senjoru Fidaro Sallija Džounsa pagatavo harmonikas Šefam, lai viņš īsinātu laiku cietumā.  Autors lasītāju iepazīstina ne tikai ar Sallijas Džounsas emocijām un izjūtām, bet arī ar Lisabonas ostas apkārtnes dzīvi, darbu uz kuģiem, smago strādnieces darbu apavu fabrikā un pretstatā tam – prātam neaptveramo greznību Bhāpuras maharadža pilī, sākot no privātās dzelzceļa stacijas , kas līdzinās pilij un beidzot ar nule iegādāti privāto lidmašīnu DH 60G Gipsy Moth. Naudai un varenībai sekojošo maharadžas augstprātību autors apraksta, liekot direktoram Tērsgudam braukt uz audienci pie maharadžas divdesmit vienu dienu, kā arī precīzi to raksturo maharadžas māte, pastāstot Sallijai Džounsai, cik trūcīgi  dzīvo tauta, kamēr viņas dēls izšķiež naudu ekskluzīvām lietām. Nodaļās, kas apraksta dzīvi maharadžas pilī, lasītājs tiek iepazīstināts arī ar likumiem, kādi valda pilī, proti, vīrieši nedrīkst ieiet pils sieviešu spārnā, kas pa tiek stingri apsargāts. Sallija Džounsa, kaut arī ir iecelta par maharadžas kambaradjutantu, tomēr nav vīrietis un viņas pienākumos ir spiegot zenanan – pils sieviešu spārnā. Tā kā mani ļoti interesē ceļojumi un svešas valstis, Indijā aprakstītais man likās ļoti interesants, jo dzīve maharadžas galmā daiļliteratūrā nav bieži aprakstīta. Nepārstāstīšu šo aizraujošo grāmatu, jo piedzīvojumi un negaidīti pavērsieni lasītāju mudina lasīt tālāk, līdz Sallija Džounsa atrod Alfonsu Moru, kuru nogalina pie mīļotās kapa, bet savu dzīvesstāstu un atzīšanos viņš  apraksta vēstulē, kas paslēpta viņa kurpē. Šefs tiek atbrīvots, šoneris  Hudson Queen izcelts remontam, bet Sallija Džounsa nevēlas šķirties no saviem draugiem Anas un senjora Fidaro.

Grāmata par visdažādāko jūtu pretpoliem: labo un ļauno, par naidu un līdzjūtību, uzticību un nodevību, draudzību un naidīgumu, skumjām un prieku. Aizverot grāmatas vāku, pamanu lūpās smaidu, jo labais ir uzvarējis. Draudzība un uzticība vijas cauri visai grāmatai, nodevības tumšās piles nespēj saduļķot skaisto un cēlo. Neatlaidība, ticība labajam, draudzība un uzticība ir kā grāmatas virzītājspēks.

Viennozīmīgi – lieliska piedzīvojumu grāmata, kura man manā bērnībā būtu patikusi vislabāk no visām lasīšanas stafetes grāmatām. Uzskatu, ka šī grāmata ir līdzvērtīga “Kapteiņa Granta bērniem”, kura mani bērnībā aizrāva. Ja sadalu visas Lasīšanas stafetes grāmatas kategorijās: bērnu- pusaudžu literatūra un pieaugušo grāmatas, tad šī noteikti ir labākā no bērnu grāmatām, bet arī pieaugušais gūst prieku to lasot.

Krokodilu kapenes. Mišela Peivere

300x0_krokodilukapenes.jpg

Šī ir ceturtā sērijas “Dievi un karotāji” grāmata. Tā nu sanāca, ka, pateicoties Lasīšanas stafetei,  tagad lasu secīgi visas četras grāmatas. Grāmatas darbība risinās senajā Ēģiptē. Pirms pusgada apmeklēju Britu muzeju un daudz uzzināju par Seno Ēģipti, kas, lasot grāmatu, man ļāva labāk iztēloties notikuma vietu, kā arī par seno Grieķiju –  Mikēnu un Mīnoju kultūrām. Ja būtu lasījusi grāmatas iepriekš, būtu vairāk papētījusi tieši šīs kultūras.

Galvenie varoņi: Hīlass – akejiešu zēns ar dzeltenbrūniem matiem,  Pirra – keftiešu meitene,  jauna lauvene Postaža un piekūns Atbalss. Telamons – bijušais Hīlasa draugs, Mikēnu virsvadoņa Koronosa mazdēls, kas kļuvis par viņa ļaunāko ienaidnieku, jo meklē Koronosa dunci.

Man patīk, ka visās grāmatās autore parāda, kā Hīlass un Pirra dzīvo saskaņā ar dabu. Arī šajā, redzot nepazīstamu krūmu ar ogām, lai kā mocītu izsalkums, viņi neēd nepazīstamas ogas. Taču krūmā atradās arī čūska, kas izšļāca indi. Nogalinot to, viņiem atkal rodas jautājums: “Vai to var ēst?” un atbilde ir “Nezinu”. vienīgais veids, kā to pārbaudīt ir iedot gabaliņu čūskas gaļas lauvenei Postažai un piekūnam Atbalsij, lai pārliecinātos, vai gaļā ēdama. Diezgan nežēlīgi, ja izrādītos, ka gaļa ir indīga, bet citas izvēles, diemžēl, nav. un tad Hīlass saprata, ka nav svarīgi atrast Ēģipti, Jūzerrefu un Koronsa dunci. Vispirms bija jāizdzīvo. Viņi iemācās gan iegūt pārtiku, gan pasargāties no pārkaršanas un indīgiem dzīvniekiem.

Koronsa dunci meklē arī Hīlasa kādreizējais draugs Telamons, kurš uzskata, ka duncis pieder viņam, bet tikpat svarīgi kā atrast dunci, viņam ir arī atrast Hīlasu, jo Telamons uzskata, ka visas likstas, kuras viņu piemeklējušas ir Hīlasa dēļ, jo Hīlass visādā ziņā gan prātā, gan spēkā, gan izveicībā bija pārāks par Telamons. Žēl, ka sākotnējā draudzība pārvērtās naidā, jo es atceros, kā Telamons palīdzēja Hīlasam izglābties iedodot savus zirgus un ratus “Dievu un karotāju” pirmajā grāmatā.

Es šo grāmatu varētu nosaukt par stāstu par draudzību, lojalitāti, uzticību, drosmi un godu.

Šī grāmata ir lielisks vēsturisks piedzīvojumu romāns jauniešiem, kurā autore prasmīgi savijusi dažādus vēsturiskos notikumus ar cilvēku likteņiem un parādījusi cilvēku kā dabas sastāvdaļu.

krokodilukapenesIneta.jpg

Piekūna acs. Mišela Peivere

300x0_piekuna_acs_mazvaks.jpg

Šī ir trešā sērijas “Dievi un karotāji” grāmata, kurā lasītājs var sekot ārpusnieka Hīlasa un virspriesterienes meitas Pirras piedzīvojumiem. Nepārstāstīšu notikumus, bet pakavēšos pie epizodēm, kas mani aizkustināja visvairāk.

Darbība norisinās Keftiu salā, kur Hīlass ieradies meklēt savu draudzeni, virspriesterienes meitu Pirru un jauno lauveni Postažu. Sala nelīdzinās tai, kādu to savos stāstījumos bija raksturojusi Pirra – visur valda posts, mēris, bads, netīrība un aukstums. Perifāss, kurš salā ieradās kopā ar Hīlasu atsakās doties mēra skartajā zemē un Hīlass savos meklējumos dodas viens. Viņš redz postu, kas piemeklējis vietējos ļaudis, viņu pārsteidz tas, ka viņš redz rēgus mēra skartajos namos un mēri kā melnu spietu. Šīs pārdabiskās spējas viņam radušās pēc Uguns Pavēlnieces pieskāriena kā viņš to nosauc. Arī mūsdienās gaišreģu spējas cilvēkam var parādīties pēc zibens spēriena, tātad arī senatnē bija cilvēki, kuri ne tikai piedzima ar gaišreģa spējām, bet arī tās ieguva dzīves laikā. Pirra tiek raksturota kā spēcīga un tālredzīga personība, sastopoties Dievietes namā aci pret aci ar apbruņoto Telamonu, viņa tam saka: “Jūs, Vārnas, gan zināt, kā sacirst kaut ko gabalos, bet nespējat neko radīt paši. Vai tu esi iedomājies, ka vari mūs iekarot ar karotājiem?” Viņa ir gatava upurēt sevi, lai salas ļaudīm atkal uzspīdētu Saule. Grāmatas beigās, kad jaunieši gatavi doties tālāk uz Ēģipti, Pirra Hīlasam parādot bagātības, ko paņēmusi no mājām, atbild: “Tu man vienmēr saki, ka pirmais izdzīvošanas likums ir parūpēties par ēdienu un ūdeni. es spēru tikai soli tālāk”.

Man patīk, ka autore šajā sērijā parāda cilvēku saikni ar dabu, kaut arī viņi nespēj izskaidrot dabas parādības, bet viņi lieliski izprot dzīvnieku uzvedību, dzīvesveidu un instinktus. Mūsdienās par to ir vesela zooloģijas apakšnozare – dzīvnieku etoloģija.  Jūzerrefs par piekūnu saka: “Piekūni ir lepni un viegli aizvainojami. Tos nevar pieradināt un nevar sodīt, lai piespiestu paklausīt. Var tikai iegūt to uzticību un pārliecināt palikt pie tevis.  Piekūns nekad nemēģinās tev izpatikt”. Otrs spilgtākais piemērs par dzīvnieku uzvedību ir ievainotās lauvenes Postažas tikšanās alā ar cilvēku (draugu Hīlasu), kurš centās viņai izvilkt iešauto bultu. Ievainota lauva ir gatava saplosīt ikvienu, jo īpaši cilvēku, ja kāds no cilvēkiem viņai ir nodarījis pāri. Kas uzvarēs dzīvnieka instinkts vai uzticība tam, kas tevi mīl?

Autore parāda arī seno cilvēku māņticību, kad Pirras vergs Jūzerrefs pieļauj domu, ka Atbalss atvedīs atpakaļ Sauli, kas ir pazudusi pēc briesmīgā Talakrejas izvirduma. Vienlaikus cilvēku ticību augstākiem spēkiem, dieviem, amuleti, kas viņus sargā: Jūzerrefam tas ir ēģiptieša wedjat amulets – svētā acs, kas piederēja dievam ar piekūna galvu.

Šī grāmata ir lielisks vēsturisks piedzīvojumu romāns jauniešiem, kurā autore prasmīgi savijusi dažādus vēsturiskos notikumus ar cilvēku likteņiem un cilvēku kā dabas sastāvdaļu.

mammai.jpg

Mūžības fjorda pravieši. Kims Leine

300x0_muzibasfjordapraviesi_.jpg

Tas bija izaicinājums – kad laukā īsta vasara, sākt lasīt 572 lappušu biezu grāmatu.

Romāns – vēsturiska sāga ataino notikumus Dānijas karalistē 18.gadsimta beigās.  Romāns sākas ar prologu, kas datēts 1793.gada 14.augustā, atraitnes kritienu ko var klasificēt kā slepkavību.

Tad ir lēciens atpakaļ laikā, lai atainotu Mortena Pedersena ierašanos Kopenhāgenā 1782.gada pirmajā jūnijā, lai studētu teoloģiju. Viņš ir jaunākais no septiņu bērnu ģimenes un vienīgais izdzīvojošais zēns.Mortenā notiek cīņa ar sevi, tā vēlme kļūt par ārstu un tēva prasība kļūt par teologu. Lai īstenotu savu sapni, viņš paralēli teoloģijas studijām, apmeklē dabaszinību priekšlasījumus universitātē, studē Linneja lielo darbu (manuprāt, tas ir Systema Naturae”- par dzīvās dabas klasifikāciju). Viņš iemācās zīmēt ziedus, bet tas ir pretrunā ar teoloģijas studijās sludināto, kā arī pieēno uzvārdu Falks. Autors šai nodaļā ataino dzīvi tā laika Kopenhāgenā – pilsētas laukumus, cirka akrobātus, prostitūtas, bēgšanu no dzimtbūšanas Dānijas laukos. Mortens iemīlas Abelonē Šulcā, kura teoloģijas maģistru Falku iepazīstina ar mīlas dzīvi. Mortenam piedāvā darbu kādā no Grenlandes kolonijām un viņš atsauc saderināšanos ar Abeloni. Abelone piedāvā būt brīviem kopā, bet Mortens šo piedāvājumu noraida. Ar brigu Der Frühling viņš dodas ceļā, baudīt brīvību. Uz kuģa viņš iepazīst skarbo kuģinieku dzīvi un vētras, dabas varenību.

Mortenam Falkam sākas jauna dzīve  kā Sukertopenas misijas mācītājam 1793.gada 15.augustā. 2.nodaļā katra apakšnodaļa veltīta vienam no desmit baušļiem, bet kopā ir vienpadsmit apakšnodaļas. Kaut arī nodaļas nosaukums ir atšķirīgs, pirmajā rindkopā ir citēts konkrētais bauslis. 11.nodaļas nosaukums ir 11.bauslis “Harpūna” – ko Dievs saka par visiem šiem baušļiem?

Pāris dienu braucienu attālumā no kolonijas atrodas vieta, ko paši dāņi dēvē par Mūžības fjordu. Tur dzīvo arī Marija Magdalēna ar vīru Habakuku un lasītājs tiek iepazīstināts ar viņu sūro ikdienu . ja ir smaga ziema un rudenī pirms tam nav bijusi laba taimiņu zveja un ziemeļbriežu medības, tad ziemā ļaudis ir spiesti izvārīt un apēst savas ādas siksnas un kamikus. Nekristītie zīdainīši nomirst, bet dažus pat no tiem nožņaudz, lai atvieglotu viņu ciešanas. Vietēji ir atkarīgi tikai no dabas un veiksmes. Dažādu cilvēku skaudri likteņi attēloti katrā no nodaļām, sasaucoties ar nodaļas virsrakstu.

Starp kristiešu Grenlandes iedzīvotājiem notiek sacelšanās, kuru vadīja pravieši Habakuks un viņa sieva Marija Magdalēna. ” Mortenam Falkam jāizlemj, vai viņš īstenos Dānijas varu vai atbalstīs Grenlandes brīvības sapņus.

Trešās lielās nodaļas virsraksts ir “Lielais ugunsgrēks”.  Mortens Falks pēc astoņiem gadiem kolonijā, dodas uz Norvēģiju. Tur viņš sastop grāmatas sākumā pieminēto atraitni Gunhillu Krēgeri, kuru iemīl. Taču Kopenhāgenā Misijas kolēģijai jau ir zināms, ka Falks ir pārkāpis mācītāja kodeksu: nelegālās laulības ar atraitni, atraitnes pornogrāfiskie zīmējumi, viņa reliģiskā krīze. Kā ar to visu tikt galā? vērojot Kopenhāgenas degšanu, mācītājs Frīdriha kungs par ugunsgrēku runā kā par nolemtību: “Pilsēta nodegs līdz pamatiem, tāda ir Dieva griba. Viss zudīs, viss! Mēs visi esam nolemti. Tā ir mūsu revolūcija…”, bet Falks tomēr cenšas glābt un dzēst ugunsgrēku. Domāju, ka arī viņā bija iekšēja cīņa starp Dieva gribu un cilvēcisko faktoru.

Grāmatā attēlots ziemeļnieku tautas dzīvesveids, darbarīki, ikdiena, kas ir atšķirīgi no līdz šim lasītajiem daiļdarbiem. Nebiju iedomājusies, ka kā ķemmi izmanto ziemeļbrieža žokļa kaulu. It kā sīkums, bet man paliks prātā. Grāmata ir kā liecība ziemeļnieku skarbumam un noslēgtībai.

Muzibasfjordapraviesi