Grāmata sākas ar autora Ivara Kleina vārdiem: “Nekad nenovērtējiet aktiera viltību un gudrību par zemu!”. Pilnībā jāpiekrīt autoram, ka teātris nav tikai mākslas vai saturīgas izklaides vieta, bet kaut kas vairāk: gan skatītāju emocijas, līdzpārdzivojums, asociācijas, domas un pārdomas pēc izrādes. Režisora uzdevums ir iestudēt lugu, ar tās palīdzību nododot vēstījumu, bet tas nav iespējams bez aktieru meistarīga tēlojuma un iejušanās, lomas izdzīvošanas. Grāmatai ir vairākas nodaļas. Pirmā ”Teātris nav klosteris?” parāda aktieru dzīvi, kad teātris ir viņu dzīves centrā, bet to veido divas daļas: skatuve un aizkulises, kurā notiek viss, kas netiek iznests uz skatuves. Vai aktieru dzīve ir upurēšanās uz mākslas altāra? Iesaku izlasīt šo grāmatu, lai niansēti iepazītu aktieru dzīves aizkulises. Teātrī, tāpat kā sabiedrībā kopumā, risinās sacensība, kurš kuru pārspļaus, kolēģis uz skatuves tiek uztverts kā konkurents. Teātrī ielaužas biznesa domāšana, bet teātrī vajadzētu dominēt citām attiecībām. Vienlaikus aktierim jāapliecina talants un spēks gan kolēģu, gan publikas priekšā. Teātris nav atrauts no ikdienas kopējā ritma, ar katru gadu kopējais temps un režisoru prasības kļūst drakoniskākas – tādi ir biznesa pasaules noteikumi. Bet to nedrīkst sajust skatītājs. Īpaši iesaku izlasīt nodaļu “Darbs kā psihoanalīze”, aktieru spēja sekot principam “es dotajos apstākļos”. Ir kāda smalka līnija, kuru nedrīkst pārkāpt, iejūtoties tēlā, jo arī aktieris ir tikai cilvēks, personība, viņš nedrīkst tēlu ielaist savā dzīvē. Un te jāmin Ziedoņa vārdi, ka cilvēkam jādarbojas gan pa horizontāli, gan vertikāli, jākopj sevi un apkārtni, neatstājot novārtā augšup vedošo dialektiku. Aktiera profesija nav viegla.
Grāmatas vāks ir piemērots: skatuves priekškars un tumsā ierakstīti grāmatā minēto aktieru vārdi.
