Iespēja iemīlēties no pirmā skatiena. Dženifera Smita

300x0_iespeja_iemileties_no_pirma_.jpg

Prologs: kā būtu, ja būtu. Cik daudz no mūsu dzīves veido sakritības? Kāpēc mēs esam šajā vietā un šajā laikā? Kā tas ietekmē mūsu dzīvi. Par to mēs varētu aizdomāties jebkurā situācijā. Un arī grāmatas varones Hedlijas Salivanas dzīvē četras minūtes maina visu.

Hedlija ir nokavējusi lidmašīnas, reisu, ar kuru viņa bija, paredzējusi nokļūt Londonā uz sava tēva kāzām. Viņa bija precīzi aprēķinājusi laiku, lai paspētu uz kāzu ceremoniju. Viņa gan sazvana un informē tēvu, bet vieglāk no tā nekļūst. Gaidot nākamo reisu, kas ir gandrīz pēc četrām stundām, viņai uz grīdas izbirst tēva dāvātā Dikensa grāmata un to viņai paceļ simpātisks puisis. Kad tas pats puisis palīdz Heidlijai nest viņas koferi, viņa nopēta to tuvāk. Puisis šķiet simpātisks. Viņa noskaidro, ka arī viņš dodas uz Londonu un viņu sēdvietas ir gandrīz blakus – 18C un 18A. Atkal jau sakritība. Abi nolemj paēst pirms lidojuma un Hedlija pastāsta par savām fobijām – klaustrofobija ir nieks salīdzinājumā ar majofobiju (bailēm no majonēzes). Puisim ir interesanta humora izjūta, un Heidlijai ik pa reizei kaut kas iekņudas vēderā. Viņi iepazīstas, puiša vārds ir Olivers, un viņš ir uzaudzis Londonā, bet tagad studē ASV. Lidmašīnā Olivers uz brīdi apsēžas Heidlijai blakus, kamēr atnāks īstais vietas īpašnieks, taču tā ir veca sieviete, kura priecājas, ka nav jāsēž vidū un var sēdēt ejas malā. Atkal sakritība, jo Hedlija paliek blakus Oliveram. Vecā dāma stāsta, kā iepazinusies ar savu vīru un, ka viņi kopā ir jau 52 gadus. Pārējo lidojuma laiku viņa noguļ un ļauj jauniešiem labāk iepazīt vienam otru, viņu izjūtas un piedzīvoto. Viņus vieno Dikensa grāmata, kurā Hedlijas tēvs pasvītrojis rindu: “Vai labāk ir atrast kaut ko labu un pēc tam pazaudēt vai arī nekad pie tā netikt?”

Lidostā jaunieši viens otru pazaudē, Hedlija aizsteidzās uz tēva kāzām, kuras viņa jau kavē. Bet pēc tam Hedlija sameklē Oliveru, kurš ir ieradies uz sava tēva bērēm. Sarunas laikā situāciju sabojā meitene, kura uzrunā Oliveru tā it, kā viņi būtu ļoti tuvu pazīstami un Hedlija dodas atpakaļ uz tēva kāzām. Kāzu saviesīgā daļa notiek viesnīcā un, kad viņa iziet laukā , viņa ierauga Oliveru, kurš meiteni ir sameklējis. Olivers aicina Hedliju uz deju, un viņi saprot, ka ir iepazinušies tikai pirms 24 stundām. Man patīk Olivera statistikas piegājiens: “Vai zināji, ka cilvēkiem, kas sastopas vismaz trīs dažādās situācijās vienas diennakts laikā, ir 98 procentu varbūtība, ka viņi sastapsies vēl kādu reizi? “. Hedlijai gribās noticēt, ka tā ir taisnība. Tā ir patiesa mīlestība, kas izmaina abu jauniešu dzīvi.

Viela pārdomām: kas nosaka mūsu dzīvi? Vai tās tiešām bieži nav sakritības, kad sastopam tieši tos un ne citus cilvēkus un tieši tad, kad, šķiet, ka viņi nāk kā saukti? Un varbūt dažreiz nevajag visu uztvert kā katastrofu, bet paskatīties no gaišās puses?

Londonanogaisa

Lidojums tuvojas Londonas lidostai

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s