Cilvēku, zvēru un dievu zemē. Antonijs Ferdinands Osendovskis

300x0_ceilvekuzveruundievuzeme.jpg

Paņemot rokā šo grāmatu, nezināju, ka Antonijs Ferdinands Osendovskis –  poļu ceļotājs, žurnālists, ķīmiķis, ir dzimis Ludzā poļu ārsta ģimenē. Taču jau 3 gadu vecumā Osendovsku ģimene pārcēlās uz Pleskavu, vēlāk uz Pēterburgu, bet no 44 gadu vecuma viņš  dzīvoja Polijā.

Grāmatas apakšvirsraksts ir “Jāšus cauri Centrālajai Āzijai”. Grāmatā “Cilvēku, zvēru un dievu zemē” autors attēlo politiskās kaislības Sibīrijā un Mongolijā, parādot savu redzējumu uz šiem notikumiem, ne mirkli neslēpjot savu mīlestību pret Āziju. Grāmatu veido 3 daļas: “Asiņu zemē un mūžsenā miera zemē”- Sibīrijā piedzīvotais, “Cauri sātana zemei”- Mongolijas un tās tautu raksturojums un “Atmodinātā Āzija”- Čingizhana kara ceļš, Buda un noslēpumainais Pasaules Valdnieks. Ne tikai paša autora piedzīvotais, bet uzklausītie nostāsti un leģendas, gudrības un pārspriedumi. Viena no labākajām atziņām no kāda izglītota mūka: “Pasaule viss mainās – tautas, zinātne, ticība un morāle. Nemainīgs paliek vienīgi ļaunums – slikto garu ierocis”.

Grāmatu varētu uzskatīt par sava veida dienasgrāmatu, kurā autors apraksta savus pārdzīvojumus pēc tam, kad 1918.gadā viņš bija spiests pamest Pēterburgu un doties uz Sibīriju. Lai izsekotu aprakstītajiem notikumiem, ir labi jāzina vēsture, kā arī tas, ko mūsu vēstures grāmatas noklusēja: boļševiku ofensīvas, poļu vajāšana, čekas zvērīgie darbi, cīņa par izdzīvošanu. Bēgot no boļševikiem, autors dodas uz Mongoliju un dziļā sniegā slīkstošs egļu mežs viņam ir kā patvērums no boļševikiem, bet vienlaikus vientulības izmisums un cīņa par eksistenci un pavasarī modies bīstamais kaimiņš – lācis. Taču par spīti smagajiem izdzīvošanas apstākļiem, viena no lielākajām un garākajām Āzijas upēm tiek dēvēta par “māmuļu Jeņiseju”.

Kas mani izbrīnīja 19.lapaspusē: vai tiešām Krievijā ap 1920.gadu temperatūru mērīja Reomīra grādos nevis Celsija grādos?

Lasīšanu ļoti atvieglo vēru (svešo vai nezināmo vārdu) skaidrojums, jo, Čulimas – Minusinskas stepes tiek dēvētas par milzīgu vēstures kapsētu, jo tautas un ciltis gājušas pa šīm stepēm, atstājot aiz sevis kapus, kā arī šeit notikušas cīņas starp tatāriem un krieviem. Savulaik mēs vēstures grāmatās lasījām tikai vienu versiju par mongoļu – tatāru karotājiem.

Autors smalki apraksta Sibīrijas gleznaino dabu, bet tikpat niansēti arī raksturo cilvēkus, kuriem viņa dzīvē ir bijusi kāda loma, piemēram: “No Gavronsku slepkavas un spīdzinātāja es saņēmu daudzus izcilas labestības, svešas dvēseles izpratnes un neparasta iejūtīguma apliecinājumus”.

Skarba, skaudra, patiesa, pamatīga vēsturiska grāmata, kurā lieliski aprakstīts arī dabas skaistums un varenība un dažādu cilvēku likteņi. Lai paspilgtinātu grāmatā aprakstīto, tajā ievietotas Rodžera – Violeta fotogrāfijas. Ja godīgi, šādā formātā pasniegta vēsture ir interesanta un biezuma ziņā ne tik biezas vēstures grāmatas vien nācies lasīt.

Cilveku_zveru_dievuzeme

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s