Padingtons 2. Filmas stāsts

300x0_padingtons2.jpg

Šī ir otrā grāmata par lācīti Padingtonu un grāmatas prologs iepazīstina lasītāju ar neparasto lācēnu un viņa nonākšanu pie lāčiem Pastuzo un Lūsijas, kuri par viņu rūpējās kā par savu mazuli. Taču jau pirmajā grāmatā lācēns Padingtons nonāk Londonā un nu mitinās Braunu ģimenes jumtistabiņā. Brauni ir ļoti mīļa un sirsnīga ģimene un par Padingtonu rūpējas kā par savu ģimenes locekli. Padingtons ir neparasts lācēns, viņš prot runāt, rakstīt un ir ļoti pieklājīgs. Ik pa laikam viņš sūta vēstules Lūsijas tantei, kura arī sapņo par Londonu. Kamēr Padingtons dzīvo pie Brauniem, viņu ir iemīlējuši visi apkārtnes iedzīvotāji: Diponas jaunkundze tieši astoņos trīsdesmit viņu paņem uz sava velosipēda bagāžnieka, dakterim Džafrijam viņš atgādina par atslēgu, nosaka apelsīnu gatavības pakāpi, palīdzot māsām Pītersām un palīdz atkritumu savācējam Fredam Bārnsam gatavoties eksāmenam. Tuvojoties tantes Lūsijas simtajai dzimšanas dienai, Padingtons ieradās Grūbera kunga veikaliņā meklēt piemērotu dāvanu. Viņš atrod ideālu dāvanu – grāmatu par Londonu, taču tā ir dārga un Padingtons nolemj meklēt darbu, lai varētu tantei Lūsijai uzdāvināt skaisto dāvanu. Lācim atrast darbu Londonā nav viegli, pat tad, ja tas ir īpašs un pieklājīgs lācis. Lai kā viņš censtos, viss ko viņš dara izvēršas par katastrofu Džuzepes frizētavā. Padingtona izvēlētā grāmata tiek nozagta un, lai arī Padingtons redz zagli un cenšas viņu aizturēt, policija par vainīgo uzskata viņu un piespiež desmit gadus cietumsoda. Arī cietumā veļu mazgājot lācēnu vajā neveiksme – cietumnieku formām veļasmašīnā ir pievienojusies sarkana zeķīte, kas iekrāsoja formas tērpus koši rozā. Cietumnieku reakcija ir visai paredzama! Taču Padingtons ar savu labestību spēj arī cietumniekus izmainīt. Iesākumam viņš apnikušās putras vietā ir sagatavojis apelsīnu marmelādi uz siltas maizes šķēles. Kā lācēnam klājās cietumā un, kas notika ar grāmatu un citus aizraujošos lācēna Padingtona piedzīvojumus, kas ļoti aizkustina, iesaku izlasīt pašiem.

Pagājušovasar izlasīju grāmatu par lācīti Padingtonu, jo meitas lasīja Lasīšanas stafetē un viņām ļoti patika. Pēc tam noskatījāmies arī filmu, bet man pašai vienmēr ir paticis lasīt grāmatu, kas ļauj vaļu fantāzijai un iztēloties aprakstītos tēlus. Par Padingtonu bija nedaudz savādāk – izlasīju pirmo grāmatu un mani ļoti tā aizkustināja, bet priekšstata par Padingtonas staciju man nebija. Taču rudenī, ceļā uz  Bristoli, vilciens, kuru nokavēju,  atgāja no Padingtonas stacijas. Tā nu man, gaidot nākamo vilcienu, bija laiks apskatīt Padingtonas staciju un aizsūtīt bildes bērniem, ka esmu Padingtonas stacijā. Lasot šo grāmatu jau varēju gremdēties atmiņās gan par staciju, gan par vilcieniem uz Bristoli, kas, jo, izrādās, ka arī lācēns Padingtons pēc izmukšanas no cietuma iekāpa vilcienā uz Bristoli. Kad ziemā, pēc grāmatas izlasīšanas, noskatījāmies filmu, jau varēju teikt: “Es te biju”. Bet galvenais jau nav tas, vai esi, vai neesi bijis tur, kur risinās grāmatas darbība, bet tas, ka tas atkal ir brīdis, lai gremdētos atmiņās un sarunās ar bērniem. Kopā būšanas laiks ar bērniem, pārrunājot grāmatās lasīto vai filmās redzēto ir tas, kas mūs tuvina.

Padingtonas stacija, no kuras nosaukuma lācēns ieguva savu vārdu.

Padingtonasstacija

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s