Sandra Švarca. Klusumu meklējot.

300x0_klusumu_meklejot_978-9934-0-7966-5.jpgLīdz šim nezināmas autores detektīvs, kura pirmajās lapaspusēs analizētas mātes un dēla jeb puikas un mammas attiecības. Māte viena audzina dēlu, jo vecais vīrs ir aizgājis aizsaulē. Bērns ir psihiski slims, jo viņš necieš troksni, bet māte ir skaļas dabas sieviete. Zēnā pamazām briest naids pret savu māti. Savā pārlieku lielajā mātes mīlestībā viņa noklusē piecgadīgā zēna miesas bojājumus trim sievietēm, kuras bijušas zēnaprāt skaļas. Viņš kļūst par savas mātes slepkavu, trīspadsmitgadu vecumā labi izplānota slepkavība bez pēdām, ko var norakstīt kā nelaimes gadījumu. Autore norāda uz to, ka māte savā karjeras skrējienā un naudas pelnīšanā tomēr it veltījusi par maz uzmanības dēlam, bet iespējams – arī mātei bija problēmas, kuras viņa centās aizmirst strādājot.

Pulkažos – palielā ciematā, novada centrā, pēdējā laikā pazudušas septiņas sievietes, piecas no tām noslepkavotas. Policijas IT speciālists izsaka minējumu, ka tā var būt sērijveida slepkavība, tādējādi viņam ar diviem kolēģiem tiek uzticēts doties uz notikuma vietu un to izmeklēt. Kopā ar viņu dodas arī Pāvels Krotiks un praktikante Liene Smiltiņa. Lasītājam diezgan ātri ir skaidrs, ka vainīgais varētu būt Meklētājs kā viņš pats sevi dēvē, tas pats Puika, kurš nu jau ir pieaudzis vīrietis. Viņš vēl arvien necieš troksni un no sāpēm galvā viņš spēj atbrīvoties tikai nogalinot viņaprāt trokšņa cēlājas. Kā Meklētājs saucas ciemā, cik viltīgi viņš spēj pielāgot maskas pēc nozieguma, kā tiek izstrādāti noziegumi, to iesaku izlasīt un uzzināt tiem, kuriem patīk detektīvromāni.

Vāks ir tumšs, uz tā – vīrietis, kurš pie lūpām pielicis pirkstu, mudinot klusēt. Ļoti piemērots grāmatas saturam.

Inguna Bauere. Jānis Lūsēns trešais

300x0_tresais_978-9934-0-7943-6.jpgTā kā man patīk Jāņa Lūsēna mūzika, arī viņa biogrāfija daļēji bija zināma un neradās jautājums, kāpēc trešais, tāpat kā komponista mātei nebija šaubu, ka dēlu sauks tāpat kā viņa tēvu, par Jāni. Inguna Bauere nav uzrakstījusi tikai biogrāfisku romānu, bet arī ieskicējusi laikmeta iezīmes: “Liepājnieki dzīvoja vienā mierā un būvēja katrs savu mazo pasauli kā mācēdami. Tikmēr pilsētas kopīgo likteni izlēma citur”.   Autore ar komponistu iepazīstina caur viņa laikabiedru stāstiem. Ļoti patiesi par Jāni Lūsēnu ir teikusi Māra Zālīte: “Koku pazīst pēc augļiem. Cilvēku, turklāt radošu, īsti, visā spektrā un dziļumā var pazīt tikai pēc viņa darbiem”. Kā komponistam izdodas uzturēt sevī radošo garu? Uz to viņš atbild; “es vienmēr esmu iemīlējies. Man ir jāuztur sevī šī sajūta”. A. Zadovska  mākslinieku raksturo: “Zibens, pērkons, un tad pēkšņi – skaidras debesis. Ja viņš īstenībā būtu tāds, kādu tēlo, tad nekad nespētu sacerēt tādu mūziku, kādu komponē”. Kas slēpjas aiz šīs čaulas, izlasiet!

Iesaku izlasīt, kā tapa Lūsēna pazīstamie darbi, neatkarīgi no sabiedrības uzskatiem, kā   “Zodiaks” vadītājs ar skaņu plati “In Memoriam” pievērš klausītāju uzmanību caur dziesmām, kāda ir viņa nostāja pret varu. Liela nozīme personības attīstībā noteikti ir arī ģimenei. Komponista tēvs bija kā draugs un ģimene daudz brīvā laika pavadīja kopā. Noteikti jāpiemin rokopera “Kaupēn, mans mīļais!”, kas iezīmēja augstāko māksliniecisko punktu Liepājas teātra attīstībā. Tā tapusi sadarbībā ar Māru Zālīti kā libreta autori un sadarbība turpinās: “Indriķa hronika”, “Neglītais pīlēns”, “Putnu opera”, “Sfinksa”.

Uz grāmatas vāka ir komponists Jānis Lūsēns un grāmatā ir daudz fotogrāfiju no izrādēm, kas atsauc atmiņā redzēto un dzirdēto.

Lusens.jpg

Baiba Zīle. Rausītis un karma

300x0_rausitisunkarma_978-9934-0-8155-2 (1)Man ļoti iepatikās humorapilnais divpadsmitdienu tievēšanas stāsts, kurā daļēji slēpjas arī patiesības graudi.
Autores rakstīšanas stils man iepatikās no pirmās lapaspuses, kad ekskluzīvajā Vitalitātes Akadēmijā (VA) esošā tauta tiek sagrupēta pēc to interesēm un paradumiem. Baseina Pļāpātājas – draudzenes, kuras uz baseinu atnākušas tikai ar vienu mērķi – izpļāpāties, Telefona Lūrētāji – vīrieši, kuri katru savu treniņa stundu publicē sociālajos tīklos, bet uz trenažiera obligāti ir ar telefonu rokā, Līķi – sporto bez emocijām sejā, seja sastingusi kā maska. Ne mazāk interesanta ir dažādu diētu un medicīnas novirzienu analīze. Grāmatu lieliski papildina ēdienkartes tievētājiem, bet, lai nebūtu jāmokās – ir arī alternatīvās gardēžu vakariņas. Raibā publika VA tiek raksturota tieši un krāšņi, arī ārzemju latviete Irbe no Londonas, kas uzskata, ka Latvijā vispār nav garšvielu, bet mums.., bet mēs… Iedomājieties, tālumā aizbraukušos tautiešus, kas tā arī domā par latviju, ka te jau nekā nav.
Iesaku grāmatu izlasīt tiem, kuriem ir svara problēmas un, kuri izmēģinājuši dažādas dietas – tas ir kā skats uz sevi no malas, bet arī visiem pārējiem šī grāmata noderēs kā deserts. Iesaku to izgaršot kā saldējumu – lēnām, jo autore atklāj cilvēka daudzšķautņaino būtību gan attiecībās ar citiem, gan sevis pašanalīzē. Grāmata noteikti ieinteresēs veselīga dzīvesveida piekritējus, jo Ir četri vaļi, kas tevi aiznesīs slaiduma paradīzē: ēdiens, kustības, ūdens un miegs. Nedrīkst pieļaut bada sajūtu, ko bieži vien tievētāji neatceras, jo tad organismā ieslēdzas Ļeņingrades blokāde – steidzami tiek iesaldētas rezerves, kas glīti nogulsnējas tauku spilventiņos.
Grāmatas vāks ir amizants: kārts ar karalieni – ķirsītis vai desiņa? Perfekti atbilst grāmatas stilam. Paldies autorei, kas diētas padomus ietērpa tik interesantā un radošā veidolā! Tie nav strikti noteikumi, bet katra paša izvēle – ieklausīties tajos un pieņemt vai nē.

Kurš gan nav mēģinājis ievērot pareiza uztura šķīvja principus.

rausitis_uzturaskivis.jpg

Inguna Dimante. Komjaunietes pūra nauda

300x0_komjaunietespuranauda_978-9934-0-8065-4.jpgGalvenā varone Māra, kurai sava dzīve jādzīvo, izcīnot iekšēju cīņu, sākumā par to, kas kā labai komjaunietei būtu pieklājīgi un atļauts un, kas – nē, jo komjauniete zina tikai, kas ir mīlestība, bet Bruno viņai parāda, kas ir īsta mīlestība. Arī tas, ka sociālisma sabiedrībā māca, ka pēc nāves no cilvēka nekas nepaliek, bet Bruno runā par veļiem. Mārai jāizvēlas starp vēmi studēt ģeogrāfiju vai turpināt darbu rūpnīcā, kam seko tipisks ģimeņu strīds, kad vīrietis uzskata, ka viņai jābūt mājās, jāgatavo ēst un jāpieskata bērni. Laulības bērnu dēļ rezultējas ar sānsoļiem un attiecību krīzi, jo laulībā jāpastāv abpusējai cieņai. Taču pelēko ikdienu palīdz pārdzīvot burvīgākais mirklis Māras dzīvē, ko viņa pavadīja kopā ar Bruno un vīrieša sniegtās dzīves gudrības. Tikai pēc tam, kad Raimonds paziņo par šķiršanos un savas grēksūdzes lauku baznīciņā, Māra saprot, ka tagad veltīs laiku sev, apceļojot vietas, kur bijis Bruno. Māra beidzot iegūs laiku, kura nekad nav bijis, jo pārāk agri pār viņu sagāzās pienākumu lavīna, atņemot mīlestību, kad tā dzima un atstājot sirdī mūžīgas sāpes. 10 000ASV dolāru, ko Bruno ielika Māras mugursomā šķiroties, viņa glabā līdz brīdim, kad iznāk Bruno grāmata un Māra uzzina, ka viņš ir miris.
Iesaku šo grāmatu izlasīt autores meistarīgās valodas dēļ, piemēram, kad Māra stāsta dēliem, kas par to, kas pavasarī notiek ar sniegavīra sirdi 142.lpp. Taču visspilgtāk man atmiņā iespiedās miglas apraksts: “Tie nāca klāt, viegli šūpodamies, un palsajos autos gandrīz varēja nojaust sejas, izdalīt vaibstus.” Mani šī grāmata uzrunāja ar aprakstīto laiku, kad PSRS tuvojās sabrukumam, “Bankas “Baltija” laiks un Māras izpratne par notiekošo, kas Raimonda vecākiem nav dota. Vai tad, kad šķiet, ka laulības dzīvē viss sabrucis un sagruvis ir iespējama vēl otrā iespēja? Jā – bet tikai tad, kad tā ir abu vēlēšanās.
Grāmatas vāks ir izcils – uz to var palūkoties dažādi: miglas vālu ieskautais apaugušais Laukupes pilskalns, Bruno un Māras silueti vai sirds.

komjaunietespuranauda_I.JPG

Maija Pohodņeva, Modris Pelsis. Prāgas pastkartes

200x200_pragas_new2

Sergejs Agafanovs ir izdzīvojis pēc sprādziena Akota īpašumā, viņu izglābj dubultaģents ar segvārdu November, kurš strādā arī CIP (Centrālajā izlūkošanas pārvaldē). Anna ar Kadiķi atkopjas no ievainojumiem Čehijā, kur viņiem tiek nodrošināt viss, lai sagatavotos nākamajam CIP uzdevumam. Kad viņiem parāda Latvijā nogalināto bandītu Kabanu un tiesnesi Silāju, viņiem ir skaidrs, ka tas ir Sergeja roku darbs, tātad viņš ir dzīvs. Viņu uzdevums – atrast Sergeju dzīvu, zinot, ka Sergejs vēlas nogalināt Annu. Pašnāvnieciska misija. Uzdevums sekot žurnālistiem Dainai un Rolandam, sākas ar sprādzienu kafejnīcā, kur mērķis bija žurnālisti. Kāpēc un ko slēpa Prāgas pastkartes, iesaku izlasīt, jo katras pastkartes atšifrēšana, ko veica Anna ar savu loģisko prātu vai Kadiķis, piesaistot datorģēniju Ilu, ir interesants. Kā papīra sniegpārsliņās var slēpt informāciju? Annas un Kadiķa uzdevums šoreiz ir uzzināt, ko padomju zinātnieki izstrādāja aukstā kara laikā. Ar interesi lasīju, kā zinātnieki veica savu slepeno vielu sintēzi, kas izraisīja vēzi, bet tai pat laikā nezinot, vai tiks radīta pretinde. Kā šie paši zinātnieki savā brīvajā laikā mēģināja rast pretindi. Žurnāliste Daina ir  ķīmiķa Gintera meita, tāpēc viņas pagātnes izzināšana palīdz izprast, kā notika saslimstība ar bīstamo slimību.

 

Grāmatai ir veiksmīga sižetiskā līnija, kas atšķetinās ļoti pakāpeniski – pastkarti pa pastkartei, bet neatklājot nekādas kopsakarības. Romānu vienlaikus caurvij cīņa starp Sergeju un Annu, kurš kuru? Aizkustinoša ir Annas un Andra saruna vakarā  pirms operācijas bunkuros. Iesaku izlasīt grāmatu arī no tā aspekta, kā Latvijas neatkarības atgūšanas laikā darbojās sistēma, ko mēs mantojām no PSRS. Cilvēku prātus nevar tik viegli izmainīt, kamēr pie varas ir paaudze, kas augusi cits apstākļos, tā turpinās darboties kā radusi. Sistēmas arhitekti.

Uz grāmatas vāka redzams snaiperis un pastkartes, jā – atbilstošs saturam, bet grāmatu izvēlos tādēļ, ka tā ir “Naida simetrijas” turpinājums.

Maija Pohodņeva, Modris Pelsis. Naida simetrija

200x200_naidasimetrija_978-9934-0-6392-3

Grāmatas galvenā varone ir Anna un bijušais policists Andris Kadiķis, viņu uzdevums – veikt pasūtījuma slepkavību, novākt uzņēmēju Akotu, bet viņi nav apgādāti ar ieročiem un nav nekādas informācijas par mērķi. Abus partnerus saista tikai uzdevums, pēc tam vienam no viņiem jāmirst. Visvairāk mani ieinteresēja, kā pusaugu meitēns Anna, specvienības komandiera meita, uzaugusi kazarmās,  tika izveidota par profesionālu specvienības snaiperi. Tīri psiholoģiski bērns un meitene viņā izlauzās, kad viņa naktī atstāja militāro bāzi un devās uz Kabulas dārziem sajust patīkamo smaržu un kā bērns priecājās par uzdāvinātajiem granātāboliem. Taču meiteni saista ieroči, ar aizsietām acīm viņa tos spēj izjaukt un salikt, rēķināt ballistiskās trajektorijas. Viņas skolotājs ir Sergejs, kurš kā izrādās ir arī Akota biznesa partneris un apsardzes šefs. Vai Anna spēs vērsties pret savu skolotāju?

Iesaku šo grāmatu ne tikai kā trilleri ar spraigu un aizraujošu sižetu, bet autori tajā parāda padomju savienības ideoloģiju, Latvijas nespēju attīstīties, jo cilvēku domāšanā saglabājušies aizmetņi no bijušajiem laikiem, skaudri un nežēlīgi Afganistānas karu, kurā cieta gan mūsu obligātā dienesta kareivji, gan viņu civilie iedzīvotāji, tai skaitā bērni. Kara un ievainoto ainas ir aprakstītas reālistiski. Annas atklāsme, ka tēvs spēj būt tikai sistēmas daļa, kas nevainojami darbojas tikai kopā ar savu nodaļu, strādā pēc noteikta algoritma, bet nespēj reaģēt nestandarta situācijās, raksturo bijušās iekārtas darboņus.  Interesanta ir mežsarga Lācīša filozofija, pie kura Anna ar Andri meklē patvērumu: “Cilvēks, kurš nemīl vientulību, nemīl arī brīvību”.

Uz grāmatas vāka redzams snaiperis un optiskais tēmēklis. Protams, atbilstošs saturam, jo romāns ir par divu algotņu snaiperu uzdevumu iznīcināt ieroču mašinērijas bosu, bet vāks noteikti nebija manā literārajā gaumē. Ja nebūtu Lasīšanas stafetes, nebūtu šo grāmatu atvērusi, bet sākot lasīt, nespēju vakarā nolikt malā.

Ivars Kleins. Aktieru ligzda jeb Teātris caur dienesta ieeju

300x0_aktieru_ligzda_vaks11.jpgGrāmata sākas ar autora Ivara Kleina vārdiem: “Nekad nenovērtējiet aktiera viltību un gudrību par zemu!”. Pilnībā jāpiekrīt autoram, ka teātris nav tikai mākslas vai saturīgas izklaides vieta, bet kaut kas vairāk: gan skatītāju emocijas, līdzpārdzivojums, asociācijas, domas un pārdomas pēc izrādes. Režisora uzdevums ir iestudēt lugu, ar tās palīdzību nododot vēstījumu, bet tas nav iespējams bez aktieru meistarīga tēlojuma un iejušanās, lomas izdzīvošanas. Grāmatai ir vairākas nodaļas. Pirmā ”Teātris nav klosteris?” parāda aktieru dzīvi, kad teātris ir viņu dzīves centrā, bet to veido divas daļas: skatuve un aizkulises, kurā notiek viss, kas netiek iznests uz skatuves. Vai aktieru dzīve ir upurēšanās uz mākslas altāra? Iesaku izlasīt šo grāmatu, lai niansēti iepazītu aktieru dzīves aizkulises. Teātrī, tāpat kā sabiedrībā kopumā, risinās sacensība, kurš kuru pārspļaus, kolēģis uz skatuves tiek uztverts kā konkurents. Teātrī ielaužas biznesa domāšana, bet teātrī vajadzētu dominēt citām attiecībām. Vienlaikus aktierim jāapliecina talants un spēks gan kolēģu, gan publikas priekšā. Teātris nav atrauts no ikdienas kopējā ritma, ar katru gadu kopējais temps un režisoru prasības kļūst drakoniskākas – tādi ir biznesa pasaules noteikumi. Bet to nedrīkst sajust skatītājs. Īpaši iesaku izlasīt nodaļu “Darbs kā psihoanalīze”, aktieru spēja sekot principam “es dotajos apstākļos”. Ir kāda smalka līnija, kuru nedrīkst pārkāpt, iejūtoties tēlā, jo arī aktieris ir tikai cilvēks, personība, viņš nedrīkst tēlu ielaist savā dzīvē. Un te jāmin Ziedoņa vārdi, ka cilvēkam jādarbojas gan pa horizontāli, gan vertikāli, jākopj sevi un apkārtni, neatstājot novārtā augšup vedošo dialektiku. Aktiera profesija nav viegla.

Grāmatas vāks ir piemērots: skatuves priekškars un tumsā ierakstīti grāmatā minēto aktieru vārdi.

aktieruligzda_ineta.JPG

Inese Dreimane. Vēstule ar pielikumu

300x0_vestulearpielikumu_978-9934-0-8074-6.jpg

Aploksne ar vēstuli, kurā var būt gan labas, gan sliktas ziņas, interesanti, ka autore izvēlējusies šādu grāmatas nosaukumu un jau no pirmajām lapaspusēm parāda salīdzinājumos dažādas cilvēka izvēles un domu līkuločus. Kamēr aploksne nav atvērta, arī cilvēkam miera nav – tāda ir cilvēka būtība. Grāmatas galvenā varone ir sieviete, kuras vārds netiek atklāts līdz pat beigām, vien zināms tas, ka uzvārds ir no tēva Jēkaba, bet vārds no mātes Magdalēnas. Varone lasītāju uzrunā kā vēstulē, iepazīstinot ar saviem draugiem, paziņām, to likteņiem un mīlestību. Lasītājs tiek iepazīstināts ar notikumiem Latvijā pirms 2.Pasaules kara, kad viens no varones paziņām Pauls, sākoties karam, gatavojas aizbraukt. Taču tā ir mīlestība, kas notur viņu Latvijā, kad viņa vecāki aizbrauc uz Vāciju. Kāda ir studiju biedru nostādne pret meiteni, kuras draugs ir vācietis? Vai draugi tiešām ir un paliek draugi? Tieši Vilis, kuru Pauls uzskatīja par tuvāko draugu, ziņoja čekistiem par Paulu, bet Milda priecājās par šo faktu. Kā jebkurš cilvēks var priecāties par to, ka čekisti arestē cilvēkus?

Un tad nāk divdesmitais augusts, kad kādā naktī neilgi pirms kāzām Pauls tiek aizvests. “Kopš tās dienas līdz nesenai pagātnei mani pavadīja cerības, neziņa un krampjains izmisums” – vēl precīzāk nav spējams vārdos ietērpt sirdssāpes.

Vai mīlestība izdzīvos cauri kara ugunskatlam? Vai jaunieši vēl satiksies? Kā karš un kara iznākums ietekmēs daudzu likteņus? Iesaku izlasīt šo emocionāli aizkustinošo romānu kā ieskatu mūsu valsts vēstures liecībās.

Grāmatas vāks ir noslēpumains – aploksne – vēstule, nav zināms, ko šī vēstule nesīs.

Daina Avotiņa. Soliņš pie Salacas

300x0_solinspiesalacas_978-9934-0-7792-0.jpgGrāmata ir par Dainas Avotiņas draudzību ar lietuviešu dzejnieku Alfonu Maldoni, kas veidojusies pirms pusgadsimta. Taču lasītājs ar šo vēstuļu starpniecību iepazīst arī skarbo laiku, kurā abiem literātiem bija jādzīvo, par cilvēkiem un notikumiem, kas bija apkārt un, kas viņus ietekmēja. Rakstniece atzīst, ka tajos gados, kad brīvai domai bija grūti atrast ceļu pie lasītāja, viņai bija iespēja to panākt tāpēc, ka lietuviešu literatūra bija drosmīgāka un gudrāka, lai sasniegtu lasītāju. Man patīk autores vārdi par draudzību un mīlestība, kad tā viena otru papildina “.. un tad tā patiesi ir labo garu dāvana, lai cilvēks justos krietnāks un stiprāks… un, kaut attāluma šķirti, aizvien ir viens otram atbalsts”. Ar lielu interesi lasīju vēstules, kuras rakstītas ap manu dzimšanas laiku – pagājušā gadsimta 70.gados, kad mīlestībai bija jābūt ļoti pareizai, sociālistiskajām reālismam atbilstošai un stingri jāievēro, ko drīkst mīlēt un, ko nē. Protams, tas jāievēro arī daiļliteratūrā, bet lielā mērā tas atkarīgs, kurš atrodas Rakstnieku Savienības priekšgalā. Jau 1985.gadā Jānis Peters ienes jaunas vēsmas, liekot pamatus Latvijas Atmodai. Iesaku šo grāmatu izlasīt ikvienam, bet īpaši tiem, kuriem varbūt šķiet, ka viņi ir vientuļi. Kā raksta Daina Avotiņa: “Draudzība, tāpat kā mīlestība, reizēm cilvēka mūžā ienāk kā debesu svētīta, paša Dieva dota dāvana. Un gadās, ka tās pat nevar atšķirt – kur mīlestība, kur draudzība. Kur viena sākas, kur otra beidzas.” Galvenais, ko gribu citēt: “Draudzība un mīlestība – gan laimīga, gan ne tik laimīga – ir līdzīgas augam, kas jākopj ar sirsnību un sapratni un jākopj ik mirkli, nevis šad un tad, kad ienāk prātā un atliek mirklis no skrejošā laika”.

Grāmatas vāks ir askētisks, bet atspoguļo to, ka grāmata ir saruna vēstulēs. Šī grāmata mani uzrunāja ne jau vāka dēļ, bet gan tādēļ, ka Daina Avotiņa dzīvo netālu un viņas rakstīšanas stils ir tuvs un pazīstams.

 

Aija Mikele “Zelta būrītis”

 

300x0_zeltaburitis.jpgGrāmatas pirmajā nodaļā tēlaini aprakstīts, kādas sajūtas pārņem psihoneiroloģiskās slimnīcas pacienti, kad vēnā tiek injicēta jauna medikamentu deva, kas neļauj noskaidroties pacienta apziņai. Medikamenti neļauj Dorotei noprast, kāda ir diena, datums, vai kas viņa pati ir. Taču, parādoties Gošam ar šķiršanās dokumentiem psihoemeocionālais pārdzīvojums ir tik liels, ka Dorotei kļūst skaidrs, kurš viņu iespundējis šajā iestādē. Taču ellē, kas sievietei ir šī klīnika, nedrīkst aizmirst savu identitāti, savu vārdu. Vieglāk izdzīvot ir, izliekoties par vājprātīgu.

Jau otrā grāmatas nodaļa atklāj romāna galveno stīgu: ir notikusi bagāta cilvēka Georgija Sudžava jeb vienkārši Gošas,  slepkavība, kuru izmeklēt uzdots Maksim Mežalam. Policiju bija izsaukusi Veronika Vernere, kura privātmājā – slepkavības vietā, kalpoja par mājkalpotāju.

Iesaku izlasīt šo aizraujošo detektīvromānu, jo slepkavības motīvs varētu būt daudziem un izmeklētājs Mežals izskata ikvienu no tiem: Sudžavu meita Sofija jau astoņus gadus dzīvo Spānijā, otrā sieva Jūlija, kurinātājs Kārlis Drēķis, kurš kā izrādās nav visu laiku bijis tikai kurinātājs, Viktors Sudžava – nogalinātā jaunākais brālis, pusbrālis Konstantīns vai Antons Junkurs? Arī biznesa partneri, kā noskaidro Maksis Mežals, Sudžavam pieder četrdesmit biznesa kapitāla daļas, bet kompanjoniem Rolandam Novikam un Stefanam Petrovam katram pa trīsdesmit daļām. Varbūt psihiatrs Epners, kurš klīnikā turēja Gošas pirmo sievu Doroti, panākot, lai viņa tiktu uzskatīta par garīgi nepieskaitāmu? Autore prasmīgi atklāj detaļas, kas būtu iemesls katram no aizdomās turētājiem ienīst Gošu un vēlēties viņa nāvi. Smeldzīgi, bet patiesi, ka bizness un nauda valda pār pasauli. Lieta samudžinās vēl vairāk, kad tiek atklāta paslēptuve pagrabā ar kasetēm, kurās ir kompromitējoši materiāli par pilsētiņas varenajiem.

Iesaku izlasīt grāmatu, lai uzzinātu, kā attīstījās notikumu gaita un, kurš bija slepkava un kādu motīvu vadīts, pastrādāja noziegumu.

Grāmatas vāks ir atbilstošs un uzrunājošs.